Mazputniņš bija lidojis tālu ceļu – pāri aukstām jūrām un siltiem ezeriem, maziem strautiem un lielām upēm, pāri zaļām pļavām un tumšiem mežiem. Viņš bija tālu ceļu mērojis, daudz ko redzējis un daudzus pa ceļam saticis. Tuvojās vakars un mazputniņš bija ne tikai ļoti noguris no garā lidojuma, bet arī mazliet apmulsis – no zirgu bubināšanas, no rūķu stāstiem, no nezināmām skaņām, kas apgrūtināja orientēšanos lidojuma laikā, kā arī no klusinātām atmiņām un teiksmām, kas spokaini cēlās augšup no mežu dzīlēm.
Mazputniņš nesa sveicienus draugam viņa šūpuļsvētkos un meklēja naktsmājas pirms tālākā lidojuma. Viņš meklēja naktsmājas vietā, kur, kā mazputniņam likās, pavadījis bērnību. Vietā, kuru, likās, zināja, kur bija jābūt drošam patvērumam. Taču nu viņš bija mazliet apmaldījies.
Mazputniņš pāri koku galotnēm bija nolaidies tuvāk pie zemes, šķērsojis uz zemes gulošas garas, garas metāla kāpnes un tagad sēdēja ceļmalā. Gan pa ceļam, gan tepat, jau nolaižoties, mazputniņš bija manījis daudzus jo daudzus putnus. Viņš gribēja kādam no tiem apvaicāties pēc padoma.
Mazputniņš pamanīja virs ceļa lidojam cēlos vanagus un nolēma tiem sekot. Vienubrīd vanagu pāris pacēlās augstu, augstu un mazputniņš vairs nevarēja tiem sekot. Pēkšņi mazputniņš pamanīja, ka tur, kur vanagi uzšāvās augstu gaisā, uzradās sloku ģimenīte. Mazputniņš lidoja līdzi slokām. Uz brīdi lidotājiem pievienojās dzeguze. Spārnaino bariņš auga, jo pirms dzeguzes vēl arī trīs jaunas stērstes lidoja līdz ar mazputniņu. Bariņā jautrāk…
Dzeguze kaut kur nozuda, taču pēkšņi mazputniņu pārsteidza straujie vētrasputni. Mazputniņš centās tiem lidot līdzi, bet tik vien paspēja kā padomāt – nez, ko tie te – kā tie jau bija prom. Strauji viņi, strauji.
Arī stērstes jau kādu laiku bija prom. Palicis viens kādu brīdi atkal ar slokām, mazputniņš jau sabēdājās. Te pēkšņi ēna aizklāja debesjumu – ērgļi. Lieli un vareni. Slokas pajuka kur nu kurā, ērgļa ēnas sabijušās.
Mazputniņš palidoja garām vārnu baram, kas bija pļaviņā piesēdis, bet tās pat nepakustējās no savas pļavas, līdz manīja dzeņu pāri. Dzeņi palidoja gabaliņu kopā ar mazputniņu. Tad bariņš sāka strauji augt – lidojumam pievienojās mazie sīļi, pēcāk arī rubeņi. Jau atkal vairākas vareno ērgļu aprises debesīs redzamas. Un atkal visi putni sabijās un pazuda kur nu kurais. Pēc brīža arī ērgļi aizlidoja. Uz pavisam īsu brīdi mazputniņš atkal manīja vanagus, pirms tie pazuda plašumos.
Mazputniņš apjuka, neviena cita vairs tuvumā neredzot. Skatījās gan tuvu, gan tālu. Tad pēkšņi tālumā pamanījis zīlītes, viņš lidoja to virzienā. Zīlītes ieskāva mazputniņu ciešā lokā un lidoja ar viņu kopā – augšup, lejup, loku lokiem. Pēkšņi garām lidojošu gulbju skaļā spārnu švīkstoņa sabiedējas mazās zīlītes. Mazputniņš gan turpināja iesākto lidojumu, taču krustcelēs tomēr kādu brīdi palika viens. Uzradās gan pāris jauki cīruļi, kuriem mazputniņš domāja doties līdzi, taču tiem bija vasara prātā un tie aizspurdza kur nu kurais.
Mazputniņš tālumā ieraudzīja dzērves un svīres, tika līdz tām…bet tostarp putni jau bija prom…
Mazputniņš juta, ka ir pārguris. Lielākie putni lidoja krietni ātrāk. Arī sūtījums viņa mazajiem spārniem bija pasmags. Pagrozījis galvu apkārt, mazputniņš ieraudzīja veikalu un pielidoja pie tur esošā ziņojumu dēļa, cerot, ka varbūt tur būs kas minēts par meklētajām naktsmājām. Bet nekā. Arī neko ēdamu tuvumā mazputniņš neatrada. Uz ēkas sienas arī nekādus paziņojumu par naktsmājām viņš nemanīja, vien savdabīgu uzrakstu par Kadiķi. Viņš skumīgi pielidoja pie tuvējā soliņa un saguris uztupās uz tā. Te pēkšņi krāšņs putns pagaru asti pielaidās klāt un sāka ar mazputniņu runāties cilvēku mēlē. Mazputniņš tik paspēja nodomāt – papagailis – bet putns jau bija izklāstījis visu sev zināmo vārdu krājumu. Un kā atlidoja, tā arī steidzīgi aizlidoja. Mazputniņš, būdams noguris, nesekoja. No visa vārdu biruma mazputniņš paspēja saprast vien „naktsmājas”, „virziens”, „attālumā”, „no šejienes” un „var šovakar paspēt”.
Nogurums darīja savu un mazputniņš nespēja precīzi atcerēties visu krāšņā putna stāstījumu. Taču vēl viņš atcerējās, ka krāšņais putns bija teicis „virziens – lidojuma laikā satikto dažādo putnu sugu skaitu reizini ar veikto pagriezienu skaitu no ielas uz ielu un atņem dubultu putnu un trīskāršu pagriezienu summu, un pieskaiti mani” un „attālums – pie lidojuma laikā satikto dažādo putnu sugu skaita kvadrātā pieskaiti veikto pagriezienu no ielas uz ielu skaits kvadrātā, tad to visu pareizini ar divi un tad pieskaiti satikto dažādo putnu sugu skaitu kvadrātā, atņem pagriezienus dubultā un pieskaiti trīs tādus kā es”. Vēl krāšņais putns bija piebildis „pie putniem mani neskaiti” un ja vēlies, naktsmāju atrašanās vietu vari pārbaudīt".
Putniņam nebija īsti skaidrs, kur meklējamas naktsmājas, taču viņš zināja, ka te palikt nevar. Mazputniņš sasparojās, iečiepstējās un devās ceļā!
[Eng] Please, note that the task is available only in Latvian.