Kā šie šāva! Suns tā neprot kost.
Kur vien gāja — bij pēc stundas darīts.
Savos mūžam spožos zābakos
Likās tie ne cilvēki, bet — gari.
A.Čaks ,,Mūžības skartie”
Šī slēpņu sērija ir neliels veltījums mūsu tautas varoņiem – latviešu strēlniekiem. Par viņu devumu un par Ziemassvētku kaujām ir uzrakstīts daudz. Tādēļ šoreiz pievērsīsimies strēlnieku bruņojumam un ekipējumam.
Šinelis
Krievijas armijā ziemas apģērbs – šinelis parādījās 1796. gada beigās. Toreiz tas bija uzlabots apmetņa variants. Uzlabojumi bija – 6 pogas, piedurknes un atlokāma apkakle.
Tomēr 1798. gada janvārī to nēsāšanu atcēla.
Šineļi atkal parādījās bruņotajos spēkos 1802. gadā, paliekot karavīra garderobē uz visiem laikiem. Kopš tā laika tos šuj no pelēka auduma ar sapogājamu auduma jostu aizmugurē. 1802. g. parauga šinelim bija ļoti augsta apkakle un garas piedurknes, kas parasti bija atlocītas, bet aukstā laikā atlocītā veidā sedza plaukstas. Tad arī parādījās iešuvums šineļa aizmugurē, kas atviegloja kustības. Šineli varēja izmantot kā apmetni - tad vajadzēja atpogāt aizmugures savilcēju, iešuvums tika aizpogāts ar īpašām pogām, piedurknes ielocītas uz iekšpusi un šinelis pogājās ciet tikai ar augšējo pogu; gan kā segu – to pārsedza šķērsām, tā ka viens priekšējais apakšējais stūris atradās pie pleciem, bet otrs nosedza kāju pēdas.
Siltā laikā šineli nēsāja sarullētu virs mugursomas. 1809. g. šineli sāka nēsāt sarullētu pār plecu. Lai sarullētu to saskaņā ar reglamenta prasībām (ļoti cieši), vajadzēja triju karavīru piepūli.
1826. g. nēsāšanu pār plecu atcēla un šineli nēsāja speciālā cilindriskā pārvalkā, ko stiprināja virs mantu maisa.
1855. g. šineli atkal sāka nēsāt ciešā rullītī pār plecu.
1858. g. tika ieviests šineļa modelis, kas ir ļoti līdzīgs mūsdienu variantam.
Pirmajam atradējam tradicionāli patriotisks suvenīrs.