Par tēmu Ziemassvētki ir daudz dažādu stāstu, bet šoreiz paskatīsimies kur ir radusies Ziemassvētku eglīte un kāpēc tā ir gandrīz katrā mājā.
Tradicionālie egles rotājumi bija ēdamas lietas - āboli, rieksti, piparkūkas, šokolāde un citi ēdieni, bet vēlāk tika izmantotas Ziemassvētku gaismiņas (sākotnēji tās bija sveces), dažādi rotājumi, vītnes un vizuļi. Bieži egles virsotnē tiek novietots eņģelis vai zvaigzne, tā simbolizējot Jēzus Kristus dzimšanu Bētlemē.
Ziemassvētku eglīšu uzstādīšanas un rotāšanas tradīcija tika aizsākta apmēram 15. gadsimtā Livonijā un 16. gadsimtā Ziemeļvācijā. Saskaņā ar pirmajiem dokumentētajiem Ziemassvētku egļu izmantošanas gadījumiem Igaunijā, 1441., 1442. un 1514. gadā Melngalvju brālība savā brālības mājā Rēvelē (pašreizējā Tallina) uzcēla Ziemassvētku egli un pēdējā naktī pirms svinībām tā tika novietota Rātslaukumā. Citi avoti vēsta, ka pirmoreiz Ziemassvētku egle tikusi izrotāta Rīgā 1510. gadā. 16. gadsimtā tradīcija dekorēt Ziemassvētkos kādu mužzaļu koku izplatījās visā Svētās Romas impērijas teritorijā. Pirmās mākslīgās Ziemassvētku egles parādījās Vācijā 19. gadsimtā.
Tomēr mūžzaļie koki ienāca cilvēku mājās jau krietni agrāk, to zari tika karināti pie durvīm, ticot, ka tie aizsargās māju no ļauniem gariem, kā arī norādīja uz cerību par tuvojošos pavasari. Mūžzaļie koki, vainagi un vītnes simbolizēja mūžīgo dzīvību gan senajiem ēģiptiešiem, gan ķīniešiem, gan ebrejiem. Egles trīsstūra forma tika arī asociēta ar Svēto Trīsvienību un ka tā norāda uz debesīm kā arī sākotnējā koku dekorēšana ar āboliem norādīja uz Ēdenes aizliegto augli, sava veida simbols ir palicis arī līdz mūsdienām, kad izmantojam eglīšu bumbiņas sarkanā krāsā. Šobrīd eglīte ir palikusi kā vienkārša Ziemassvētku tradīcija, kā dekorācija svētkos, kā vieta zem kuras novietot dāvanas.
