Skip to Content

Traditional Geocache

Rīgas Sv. Antona draudze

A cache by Citplanetietis Send Message to Owner Message this owner
Hidden : 3/13/2017
In Latvia
Difficulty:
1 out of 5
Terrain:
1.5 out of 5

Size: Size: micro (micro)

Join now to view geocache location details. It's free!

Watch

How Geocaching Works

Please note Use of geocaching.com services is subject to the terms and conditions in our disclaimer.

Geocache Description:


Jāņem līdzi rakstāmo. Uzmanīgi, lai kādi neredzēs no dzīvokļa loga. 

 

Lai ticīgajiem Ķengaragā atkal būtu savs dievnams, Svētā Antona draudze 2009.gadā sāka meklēt vietu jaunajai ēkai. 2011.gadā tā iegādājās zemes gabalu, 2012.gada nogalē saņēma būvatļauju un sāka jaunās baznīcas celtniecību, kuras vadību uzticēja monsinjoram Oļģertam Daļeckim. Jaunuzcelto dievnamu var uzskatīt par brīnumu, jo tā celtniecība noritējusi tikai nepilnus divius gadus un tā tapusi tikai par ticīgo saziedotajiem līdzekļiem.

Baznīcas projekta autore ir Marija Zēberga, būvprojekta vadītājs – būvinženieris Edgars Stikāns, celtniecības ģenerāluzņēmējs – būvinženieris Guntars Počs, tehniskais uzraugs – būvinženieris Edgars Vieglais, celtniecības darbu vadītājs – būvinženieris Aleksandrs Smirnovs.

Grāmatā „Latvijas Romas katoļu baznīcas” var lasīt, ka līdz 1935. gadam visa Maskavas priekšpilsēta ietilpa Rīgas Sv. Franciska draudzē, kas atrodas Katoļu ielā. Tomēr katoļu skaits priekšpilsētā pieauga, jo 20. gadsimta pirmajā pusē Rīgā ieceļoja daudzi latgalieši, kuri apmetās uz dzīvi Maskavas rajonā, tāpēc bīskaps Antonijs Springovičs toreizējās Porcelāna un fajansa fabrikas tertorijā nodibināja garīgās dzīves centru. Par pirmo šī centra prāvestu kļuva priesteris Antons Oļševskis. Drīz vien draudzes vajadzībām tika nopirkts gruntsgabals ar divām dzīvojamām mājām un bijušo trauku fabriku, kas atradās Ogres, Zilupes, Rītupes un Indrupes ielas teritorijā. Pateicoties A. Oļševska apņēmībai, ēka tika pārbūvēta baznīcas vajadzībām, uzceļot nelielu torni un uzliekot krustu, kā arī izveidojot trīs altārus. Tāpat tika izveidotas dzīvojamās telpas priesterim, ērģelniekam un citas saimniecības telpas, bet pagalmā atradās liels koka krusts, ap kuru vasarā notika procesijas. Baznīcu 1936. gada 23. maijā iesvētīja bīskaps Jāzeps Rancāns.

Bija plānots, ka tā būs tikai pagaidu baznīca un nākotnē tiks uzcelta lielāka ēka, tomēr šos nodomus izjauca Otrais pasaules karš, bet pēc tam arī vietējās varas pārstāvji, kuri lēma par ēkas nojaukšanu un teritorijas atņemšanu draudzei.

Ērģelnieka Jāņa Jermaka ģimene no Latgales uz Rīgu pārcēlās 1953. gadā. Viņš rāda fotogrāfijas, kurās redzama Ogres ielas Antona baznīca. Par to, ka tā ir baznīca, tiešām liecina tikai tornis. Citādi tā atgādina divstāvīgu dzīvojamo ēku. Viņš rāda arī kādu senu paziņojumu un stāsta, cik bagāta draudzes dzīve tolaik bijusi. Līdzās dievkalpojumiem baznīcas teritorijā notika arī loterijas, koncerti un balles līdz pat rīta gaismai.

Jānis Jermaks savulaik Antona draudzē, bet vēlāk arī Sv. Franciska draudzē bija ērģelnieks. Pirms viņa par ērģelnieku Antona draudzē strādāja viņa tēvs – Boļeslavs Jermaks, kurš bijis viens no labākajiem tā laika ērģelniekiem Latgalē. Pēc tam arī viņa dēli Jānis un Romualds turpināja tēva aizsākto ceļu mūzikā. Jānis atceras, ka ik pa laikam tēvs viņam ļāvis uzspēlēt arī baznīcā. Sākumā tās bijušas pāris dziesmiņas, bet pēc tēva nāves viņš ērģeles spēlēja arī Sv. Mises laikā. Pēc J. Jermaka teiktā, Ogres ielas draudzē gandrīz visi bijuši latgalieši, arī dziedāšana Sv. Misē pārsvarā notika latgaliski.

Protams, visspilgtākās atmiņas ir saistītas ar baznīcas nojaukšanu un došanos uz jaunu vietu. Tas bija 1969. gads. Jānis Sniķeris, kurš no mazām dienām kalpoja Antona baznīcā un bija klāt arī pie šī gada dramatiskajiem notikumiem, stāsta, ka „nezin kāpēc kultūras ministram nepatika baznīca”. Viņa tēvs kopā ar citiem antoniešiem brauca uz Maskavu, lai baznīcu aizstāvētu. Par šo braucienu sīkāk stāsta J. Jermaks, kurš bija braucēju pulkā: „Mēs braucām uz Maskavu pie pilnvarotā. Viņš dzīvoja ļoti skaistā mājā. Izjautāja mūs par to, kāpēc mums vajadzīga baznīca, ja ir citas baznīcas arī Vecrīgā. Kādu stundu runājām, un viņš solīja runāt ar Rīgu, lai šo lietu kārtotu.” Tomēr draudzei savs dievnams bija jāatstāj.

„Nojaukšana bija traģēdija visai draudzei. Toreiz prāvests bija Vilhelms Ņukšs,” atceras J. Rasnacis. „Dienā, kad ieradās komisija, lai pateiktu lēmumu par baznīcu, dievnams bija cilvēku pilns. Dziedājām ar asarām acīs, īpaši, kad ar zvaniem zvanīja Sv. Misē pacelšanas laiku. Mises beigās paziņoja, ka atbraukusi komisija. Cilvēki to ārā sagaidīja ar skumjām. Komisija paziņoja, ka mums jādodas prom. Es jautāju, vai mums brauks virsū ar tankiem, lai aizdzītu no šejienes. Tad teicu, ka jāaprunājas. Viņi centās mūs pārliecināt. Sarunas gaitā izrādījās, ka plāns nojaukt šo ēku ir bijis jau sen, lai te būvētu sporta zāli studentiem.”

Pēc ilgākām sarunām draudzei piedāvāja doties uz Lielā kalna ielu un ievākties pareizticīgo kapličā. J. Rasnacim šis lēmums bija jāpaziņo cilvēkiem, kas stāvēja ārā un kuri ar lēmumu nebija mierā. Daudzi sacīja, ka uz pareizticīgo dievnamu neies. Neskatoties uz daudzu šaubām un nepatiku, J. Rasnacis un J. Jermaks kopā ar prāvestu devās jauno draudzes namu apskatīt. „Sapratām, ja jau mūs dzen ārā, tad jāņem, un der mums tā baznīca,” toreizējo situāciju atceras J. Jermaks.

1969. gada 17. novembrī Sv. Antona baznīcu slēdza, un tā paša gada 16. decembrī antonieši ievācās pareizticīgo mazajā koka baznīciņā, kas atradās Ivana kapos. Neskatoties uz iepriekšējo sašutumu, uz pirmo Sv. Misi sanāca pilna baznīca. J. Rasnacis uzskata, ka daudzi no tiem bija arī ziņkārīgie no citām draudzēm, kuri vēlējās jauno dievnamu apskatīt. Bija atnācis arī pareizticīgo priesteris. „Es un Jermaks ar priesteri tikāmies vēl pirms pārvākšanās, lai pieteiktos, ka esam nākamie saimnieki. Viņš teica – labi, jo citādi tā bijusi kapliča tikai miroņiem. Priecājās, ka katoļi kā draugi būs tuvāk. Darba bija daudz – viss bija jāiekārto pēc katoļu stila. Pieliku arī savas darba rokas. Pārvedām daudz ko,” par pārvākšanos uz jauno ēku stāsta J. Rasnacis.

Pēc J. Sniķera domām kapos bija skaisti. Viņš pats piedalījās prāvesta mājas celtniecībā, bet pārvākties palīdzējusi visa draudze. Pēc viņa un pārējo teiktā, ar pareizticīgajiem izveidojās laba draudzība, lai arī daudzi Antona draudzes ticīgie nebija īpaši apmierināti, ka baznīca atradās kapos.

Pēc gada šo koka baznīcu nodedzināja. Visdrīzāk tā bijusi ļaunprātīga dedzināšana, tomēr kopīgiem spēkiem celtni izdevās atjaunot. Ivana kapos draudze pavadīja vairāk nekā 20 gadus.

Stāstītāji teic, ka Lielā kalna ielas dievnamā ir salaulājušies. Rasnačiem abi bērni ir kristīti Ivana kapu kapličā. Šo gadu laikā draudzi apkalpoja vairāki prāvesti, jo iepriekšējais prāvests V. Ņukšs devās studēt uz Romu un vēlāk kļuva par bīskapu. J. Rasnacis stāsta, ka jaunības draugs esot viņam lūdzis padomu, ko darīt, atklājot, ka labāk vēlētos mierīgi dzīvot kādā lauku draudzītē. J. Rasnacis uz to nopietni un stingri atbildējis, ka ne jau tādēļ viņš iesvētīts, lai mierīgi dzīvotu: „Teicu – varbūt tev jākļūst par bīskapu.” Sirmajam kungam ir žēl, ka jaunības draugs agri aizsaukts mūžībā un tagad viņu var apciemot vien kapos, tai pat laikā izsaka cerību, ka Dievs V. Ņukšam dāvājis Debesu valstību, uz ko arī abi ar sievu cerot.

Vislabākajiem un mīļākajiem vārdiem visi kā viens piemin pēdējo Antona draudzes prāvestu priesteri Oļģertu Daļecki, kurš draudzi apkalpoja arī Ivana kapos. Viņš bija apņēmības pilns seno Antona draudzi atjaunot un tāpēc iegādājās zemes gabalu, kur tagad notiek jaunās baznīcas celtniecība. Antoniešu lūgumi bija tie, kas pamudināja priesteri O. Daļecki meklēt piemērotu vietu baznīcai un sākt celtniecības darbus. J. Rasnacis norāda, ka ikreiz, kad O. Daļeckis jautājis, kad antoniešiem būs sava baznīca, pretī saņēmis atbildi, ka tad, kad prāvests uzņemsies iniciatīvu.

Draudze Ivana kapos uzturējās līdz 2004. gadam, kad vecā kapličas ēka tika atdota atpakaļ pareizticīgajiem. Pēc tam Antona draudzes locekļi tika izkaisīti pa citām Rīgas draudzēm. Tolaik Purvciemā tika uzcelta Sv. Trīsvienības baznīca, kur atradās Sv. Antona draudzes inventārs.

Grāmatā „Latvijas Romas katoļu baznīcas” rakstīts, ka Antona draudze devusi divus priesterus. Viens no tiem bijis Jūlijs Dzenis, bet otrs – Alberts Budže. Izrādās, ka uz priestera A. Budžes pirmo Sv. Misi Antona baznīcā 1957. gada 10. jūnijā bija sapulcējies teju vai tikpat liels skaits ļaužu kā dievnama iesvētes dienā.

Additional Hints (Decrypt)

hm fghen

Decryption Key

A|B|C|D|E|F|G|H|I|J|K|L|M
-------------------------
N|O|P|Q|R|S|T|U|V|W|X|Y|Z

(letter above equals below, and vice versa)



 

Find...

111 Logged Visits

Found it 102     Didn't find it 4     Write note 1     Temporarily Disable Listing 1     Enable Listing 1     Publish Listing 1     Post Reviewer Note 1     

View Logbook | View the Image Gallery of 8 images

**Warning! Spoilers may be included in the descriptions or links.

Current Time:
Last Updated: on 9/24/2017 4:24:15 AM Pacific Daylight Time (11:24 AM GMT)
Rendered From:Unknown
Coordinates are in the WGS84 datum

Return to the Top of the Page