Skip to Content

<

Kurelietes

A cache by AigarsR, Nemeda Send Message to Owner Message this owner
Hidden : 5/6/2018
Difficulty:
2 out of 5
Terrain:
2 out of 5

Size: Size: micro (micro)

Join now to view geocache location details. It's free!

Watch

How Geocaching Works

Please note Use of geocaching.com services is subject to the terms and conditions in our disclaimer.

Geocache Description:


Slēpnis dotajās koordinātēs neatrodas, bet tur var atstāt auto.

Kurelieši

Kureļa grupa bija latviešu militārais formējums Otrā pasaules kara laikā. Tas tika izveidots 1944. gada jūlijā no Rīgas apriņķa aizsargiem ar oficiālu mērķi vācu atkāpšanās gadījumā aizstāvēt Daugavu starp Pļaviņām un Ķegumu un organizēt partizānu vienības padomju aizmugurē. Grupas vadība bija saistīta Latvijas Centrālo padomi un bija iecerēts, ka tā varētu stāties jaunveidojamās Latvijas valdības rīcībā.

1944. gada septembra otrajā pusē, vācu spēkiem uzsākot atkāpšanos, Kureļa grupai bija jāizšķiras, vai iesaistīties aktīvā kaujas darbībā. Ievērojot to, ka nekādi rīkojumi no Rīgas apriņķa priekšnieka Veides netika saņemti, 18. septembrī grupas štāba un virsnieku apspriedē nolēma frontes cīņās neiesaistīties un uzsākt atkāpšanos. 19. septembrī tika uzsākta mantu un ieroču krājumu pārvešana, bet naktī no 22. uz 23. septembri visas grupas atiešana caur Rīgu uz Kurzemi.

1944 gada novembrī arī leitnanta Roberta Rubeņa vienību pievienoja Kureļa spēkiem. Rota tika pārveidota par Kureļa grupas 2. bataljonu, kas sastāvēja no divām smagajām rotām, vienas ložmetēju rotas, vienas strēlnieku rotas, ambulances, saimniecības vada un mīnmetēju vada — kopā aptuveni 450 vīru. Rubeņa bataljons bija izvietojies nepilnu 3 km rādiusā Ugāles pagasta Ilziķos, Trebiņos un Vanagos. Tika izbūvēti bunkuri un aizsardzības līnijas.

Vācu ģenerāļi solīja Kurelim proklamēt Latvijas valsts un armijas atjaunošanu, kas dotu iespēju mobilizēt latviešu spēkus 50 000 vīru sastāvā. Tāpēc tika nolemts neiesaistīties incidentos ar vāciešiem, un grupas vadībai likās, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Taču jau 10. novembrī vācieši sāka izlūkošanu un savu spēku savilkšanu ap Kureļa grupas vienību novietnēm. 14. novembrī vācu spēki uzsāka Kureļa grupas atbruņošanas akciju. Kurelis tika nosūtīts uz Vāciju, daudzi Kureļa grupas virsnieki arestēti un nošauti.

Pretstatā Kureļa grupas galvenajiem spēkiem, Rubeņa bataljons atteicās nolikt ieročus un nolēma izrādīt pretestību vāciešiem.

«14. novembra vakarā Ilziķos ieradās daži vācieši no ģenerāļa Jekelna štāba un lika priekšā leitnanta Rubeņa grupai atbruņoties un ļauties grupās nosūtīt uz Vāciju. Par nepaklausību tika piedraudēts ar Rubeņa grupas pilnīgu iznīcināšanu. Leitnants Rubenis tomēr nolēma nepaklausīt un, ja pat situācija prasītu, cīnīties pret okupantiem ar ieročiem. Tā kā Ilziķu pozīcijas nebija izde­- vīgas, tad nolēmām šīs mājas atstāt.»

«Bija 1944. gada 17. novembra vakars. Bataljons norīkojies skuju būdiņās. Tumsā mūsu nometne izskatījās kā skuju pilsētiņa. Naktī to pārlidoja vairākas lidmašīnas. No rīta pie pirmajiem posteņiem bija piebraukusi vieglā automašīna. Izrādījās, atveduši Jekelna pavēli nekavējoties nolikt ieročus un padoties. Mūsu komandieris leitn. Rubenis uzaicinājumu kategoriski noraidīja. [..]Steidzīgi sadalīja rotas aizstāvēšanās pozīcijās. Pie Abavas upes tiltiņa novietoja smago ložmetēju, dažas patšautenes, nostājās šautenēm un granātām bruņoti vīri. Aizmugurē smagās rotas ar smagajiem mīnmetējiem un tanku dūrēm. Jau pēc nepilnas stun­das mūsu nometnei uzlidoja izlūklidmašīnas un atklāja spēcīgu ložmetēju uguni. Pagāja trīs četras stundas, un vācieši atklāja uz mums spēcīgu mīnmetēju uguni, bet mūsu zēni mierīgi gaidīja pirmo vāciešu parādīšanos. Un tad arī nāca pirmās vācu vienības, kājnieku ķēdes. Tās pielaida pienācīgā attālumā un spēcīgi saņēma. Kad pirmās ķēdes bija saņemtas pienācīgi, vācieši kājnieku uzbrukumu apturēja un atklāja daudz spēcīgāku mīnmetēju uguni. Pēc laba brīža mīnmetēju aizsardzībā viņu kājnieki atkārtoti uzbruka mūsu aizstāvēšanas pozīcijām. Tā kā mūsu mīnmetēju aizsardzība priekšējā līnijā bija trūcīgāka un pretinieks spēcīgāks, leitnants Rubenis deva pavēli mazliet atvilkties atpakaļ.» 

Kauja turpinājās līdz 18. novembra vakaram. Vāciešu uzbrukumus izdevās atsist, iegūt daudzas kaujas trofejas: ložmetējus, vairākas tonnas mīnu, šaujamos ieročus, arī radioraidītāju. Taču šajā kaujā tika smagi ievainots leitnants R. Rubenis, bija krituši daži rubenieši. Vācieši, pēc nepārbaudītām ziņām, esot zaudējuši ap 150 vīru. Tā kā bija skaidrs, ka vācieši turpinās uzbrukumu, rubenieši, lai nenokļūtu ielenkumā, nolēma atkāpties. Bataljona komandiera pienākumus uzņēmās virsnieka vietnieks Aleksandrs Druviņš. Smagi ievainoto R. Rubeni nogādāja Novadnieku mežsarga mājā, kuru bataljonam īsi pirms tam izdevās atkarot no tur esošās vācu armijas vienības. Tur šajā 18. novembra dienā leitnants R. Rubenis nomira. «Pēc atvadīšanās no mūsu iemīļotā komandiera devāmies tālāk tai pašā naktī. Pēc kaujas mūsu vīri bija visai noguruši, tālu netikām, pēc apmēram 10 km noiešanas apmetāmies kādā purvainā vietā.» Šeit no rubeniešiem prom devās daži desmiti vīru, bet pārējie turpināja ceļu uz Dziru mājām Abavas krastā. Bataljona vienības izvietojās Zlēku pagastā, bet štābu iekārtoja Sildruvu mājās. Sadursmes ar vāciešiem bija biežas. «Tas notika 6. decembra rītā. Neviens nedomāja, ka vācieši uzbruks. Ap pusdeviņiem pēkšņi uzbruka, atklājot mīnmetēju un šau­teņu uguni. Vēlāk, pēc saņemto gūstekņu liecībām, noskaidrojās: vācieši gribējuši ieņemt Dziras pēkšņā triecienā. Mūsējie tūdaļ izšāva trauksmes raķetes, izziņojot vācu uzbrukumu. [..] No gūstekņiem uzzinājām, ka vācieši uzbrūk ar prāviem spēkiem — vienu pulku un vēl dažiem atsevišķiem bataljoniem.

Vācieši mēģināja pārcelties pāri Abavai, bet tika atsisti. Daudzi dabūja peldēt uz leju pa Abavu — uz veļu valstību. Visā rajonā gar upes krastu nostādījām posteņus, svarīgākajās vietās ložmetējus un patšautenes. Tā pienāca tumsa, apšaudīšanās apklusa. [..] Bija ļoti tumšs. Neizklīdušie un bojāgājušie atkal bijām kopā vecajā vietā. Bet trūka daudzu krietnu latviešu zēnu, ko vairs nekad neredzēsim… Dienas kaujās bija saņemti vairāki desmiti gūstekņu. Vakarā izsūtīja lielāku grupu izlūkot Cirkaļu rajonu. Nakts pagāja mierīgi, pienāca mierīgs rīts. Ap desmi­tiem iepriekšējās dienas kauju vietu pārlidoja vācu izlūku lidmašīnas. Dažās vietās tās novēroja mūsu kustībā esošās grupas un apšaudīja tās no ložmetējiem un apmētāja ar nelielām gaisa mīnām. Ievainoja vienu žēlsirdīgo māsu. 7. decembra kaujā kādā sadursmē ievainoja mūsu bataljona komandieri — Rubeņa pēcteci. Šo drošsirdīgo mūsu vadītāju nogādāja kādā Kurzemes slimnīcā. [..] Lai izvairītos no vāciešu pēkšņa uzbrukuma, atkāpāmies Cirkaļu virzienā un sakoncentrējāmies. Nākošā diena pagāja mierīgi. Bet jau 9. decembrī vācieši bija tikuši mums uz pēdām un vairākās grupās pietuvojušies Cirkalēm. Mēs nesen bijām smagi cietuši un paklīduši, tomēr dažas spēcīgākās daļas Cirkalēs bija. 9. decembrī pa mežu Cirkaļu rajonā diezgan droši patrulēja vācu jātnieku nodaļas, ar tām iznāca vairākas reizes sadurties, radās asas vietēja rakstura sadursmes.»

Šādas mazākas kaujas ar vāciešiem turpinājās vēl vairākas dienas. Rubeniešiem vairākas reizes kauju laikā iznāca sadarboties ar t.s. sarkano partizānu grupu «Sarkanā bulta» — Padomju Savienības iesūtīto kaujinieku diversantu vienību, kura arī darbojās šajā apkārtnē. ««Sarkanās bultas» partizāni bija pārnākuši pāri Abavai. Ar strauju uzbrukumu tie metās pret kureliešu aplencējiem, un vācu spēki nonāk krust­ugunīs. Kurelieši, jauzdami uzbrukumu vācu aizmu­gurei, dodas triecienā un sasit priekšā esošās vācu ķēdes, satiekas ar «bultas» vīriem,» — tā kaujas Cirkales apkārtnē savās atmiņās apraksta Rubeņa bataljona cīnītājs K. Vīn­akmens. Tomēr pēc Cirkales kaujām rubeniešu spēki ir izsmelti, un pāri palikušie bataljona cīnītāji bija spiesti sadalīties mazākos pulciņos un izklīst. «Kurielieši vairs nebija spējīgi ielaisties kaujās ar vāciešiem, arī munīcija bija izsīkusi. Ievainotais bataljona komandieris virsnieka vietnieks Druviņš sasauca uz apspriedi pāri palikušos. Skats bēdīgs, jo pēdējais sitiens bija smags. Tiek nolemts par labāku izklīst…» atceras K. Vīnakmens.

Uzdevums.

Cirkales kapos ir apbedītas divas kurelietes – medmāsas. Jūsu uzdevums ir atrast pieminekli un saskaitīt uz tā redzamos skaitļus. Lai iegūtu gala koordinātes, summu ABCD ievadīt čekerī.


You can validate your puzzle solution with certitude.

Ja Jums nav pieejams internets, veiciet projekciju no dotajām koordinātēm  (C-D)C(D+C) metrus un (B-A)(B-Cx3)(Dx2) grādus.

Additional Hints (Decrypt)

rtyvgr cvr orqerf

Decryption Key

A|B|C|D|E|F|G|H|I|J|K|L|M
-------------------------
N|O|P|Q|R|S|T|U|V|W|X|Y|Z

(letter above equals below, and vice versa)



 

Find...

26 Logged Visits

Found it 25     Publish Listing 1     

View Logbook

**Warning! Spoilers may be included in the descriptions or links.

Current Time:
Last Updated:
Rendered From:Unknown
Coordinates are in the WGS84 datum

Return to the Top of the Page

Reviewer notes

Use this space to describe your geocache location, container, and how it's hidden to your reviewer. If you've made changes, tell the reviewer what changes you made. The more they know, the easier it is for them to publish your geocache. This note will not be visible to the public when your geocache is published.