1938.gadā arhitekts Pauls Kampe projeketē un būvē vasarnīcu Ogrē, kura vēl šodien pārsteidz ar romantizētām latviskas sētas būvformām un materiāla izpratni, kā arī ar lielu mīlestību pret senču būvmākslas mantojumu.
Izmantojot gruntsgabala īpatnības, ēka harmoniski iekļauta ainavā. Rupīgi no dolomīta pēc reljefa veidotais augstais cokols ir tikai neliela atkāpe no senču būvniecības paņēmieniem, kas izskaidrojama ar sarežģīto melioratīvo režīmu šajā apvidū. Senatnē pamatiem izmantoja tikai nelielu akmeņu pavelšanu zem ēkām. Bet materiāla izvēle – dolomīts, no kura veidotas arī saimniecības ēkas un citi dārza dekoratīvie elementi, kā arī ēku kāpnes ar smagām margām, ir viens no Ogres novadam tradicionālajiem būvmateriāliem.
Guļbūves ēka no apaļiem baļķiem veido ar savu dabisko struktūru ārējo un iekšējo sienu vizuālo skatu. Griesti pirmajā stāvā neapmesti, dēļi balstās uz tēstām sijām, kas laukā veido konzoles jumta pārkarei. Četrslīpu jumta divi frontoni kalpo jumta istabu telpām. Āpakšstāva plānojums ir tipisks latviešu istabas paraugs, kuras kodols ir nams ar ugunsvietu. Senākos laikos nams bija sinonīms ar dzīvojamo ēku. Pusi ēkas aizņem dižistaba, otra, mazākā puse – ķēķis un saimnieku gals. Šis plānojums atgādina Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā redzēto lauku māju plānojumu. Bēniņstāvā divas istabas veidotas kā viduslaiku mājas jumta istabiņas: kokbetona rupjš sienu apmetums, dažādas sienu nišas un jumta kostrukcijas iekļaušana interjerā. Šī prasiba izskaidrojama ar Kampes dzīvesvietu viduslaiku mājā Rīgā, Trokšņu ielā. Arhitekta dzīves laikā arī mēbeles bija piemērotas attiecīgi interjera arhitektoniskajām prasībām.
Šī ēka uzskatāma par arhitektūras – būvniecības objetu, kā latviešu tautas būves (kaut stilizētu) un Ogres vasarnīcu būves daudzpusības paraugu, kur izmantoti reģiona būvmateriāli atbilstoši to raksturam.
Uzdevums – atrodi šo māju un tās koordinātas +/-20m ievadi čekerī.
