Stāsts bez nosaukuma.
Es piedzimu 1911.gadā. Lēnām augu un attīstijos! Tas bija tad, kad cilvēki ticēja tam, ka dzelzs var savienot jūru ar mežu. Manas pēdas bija tikai 750mm platas - šauras kā bikla doma, bet pietiekamas, lai nestu sapņus. No sāļā vēja piekrastē līdz klusajiem iekšzemes pakalniem es stiepu vairāk nekā 100 kilometrus garu elpu. Es svilpoju rītos, kad migla vēl gulēja uz pļavām, un vakarā, kad ogļu smarža sajaucās ar Gaujas mitrumu. Pāri upei mani nesa dzelzs pleci. Manos vēderos šūpojās koks, siens, cilvēku čuksti un bērnu smiekli. Es biju šaurs, bet lepns - mazs augumā, liels nozīmē. Laiks gan ir stiprāks par tēraudu. 2000.gadā mana balss pilnībā apklusa un mans ceļš aizauga, bet atmiņas - nē! Tagad es dzīvoju tur, kur mani riteņi vairs neripo, bet soļi un pedāļi atkātro manu ceļu. Man bija un ir arī tagad lielais brālis. Tam tvaiks un dzelzs bija divtik spēcīgāks. Tas mani manā dzīves ceļā piesedza ar saviem lielajiem pleciem, lai mana mazā sirds sistos mierīgāk. Bija vieta, kur vismaz reizi dienā tikāmies!
Slēpnis ir PETene. Čekeris +/-30m
Lai veicas!