1910. gadā Lubānas un Meirānu pagastā pēc mācītāja Voldemāra Maldona iniciatīvas „runas vīri” kopīgā sanāksmē nolēma Lubānā organizēt un celt Pilsētas skolu. Līdzekļus celtniecībai ieguva, rīkojot tā saucamos bazārus – saviesīgus vakarus ar teātra izrādēm un koncertiem, kuru ienākumus nodeva skolas celtniecībai.
1914. gada 6. maijā Pilsētas skola tika atklāta.
1920. gadā Lubānā tika atvērta Lubānas valsts ģimnāzija, kas darbojās līdz 1938. gadam. Tad ģimnāziju slēdza, jo bija ļoti mazs skolēnu skaits.
1935. gadā Viļakā atklāja kursus mežsaimniekiem, bet nākamajā gadā tur izveidoja viengadīgo skolu, kas bija izdevīgāka Latgales puišiem. Tā darbojās īrētās telpās un tika domāts par speciālas ēkas cel šanu. 1938. gadā šo skolu, jau kā divgadīgu, pārcēla uz Lubānu − Vidzemes pierobežu ar Latgali. Jaunās vietas izvēli daļēji noteica tas, ka bija atbrīvojušās Lubānas valsts ģimnāzijas telpas. Skolas oficiālā atklāšana notika 1938. gada 3. oktobrī, tajā piedalījās Mežu departamenta vicedirektors Hugo Upītis, arī apkārtējo virsmežniecību – Cesvaines, Madonas un Viļānu virsmežziņi. No Viļakas pārnāca skolotāji Pauls Maike un Jūlijs Purviņš. Skola sagatavoja zemākā līmeņa darbiniekus – mežsaimniecības darbu pārziņus, koku šķirotājus, virsmežsargus un mežsargus valsts, pašvaldību un privātam dienestam. Skolā uzņēma 18−30 gadus vecus puišus ar pilnu 6 klašu izglītī bu. Priekšroka bija meža darbinieku dēliem un karadienestu izgājušiem. Ja iestāties gribētāju bija vairāk nekā vietu, vērtēja pēc pārbaudījuma latviešu valodā un matemātikā. Veselības ziņā prasības bija tādas pašas kā stājoties karadienestā. Skolu uzturēja valsts, audzēkņiem mācību maksa bija 10 latu gadā. To varēja atlaist mazturīgiem un sekmīgiem skolniekiem, kam bija arī iespēja saņemt stipendiju. Kopš 1935. gada audzēkņiem bija jāvalkā formas tērps. Skolas telpas kara laikā pārcēla uz Aiviekstes otru krastu, kur atradās kādreizējā muižas pils ēka. Lubānas mežsaimniecības skola darbojās līdz 1944. gadam.Tās beidzēju skaits piecos izlaidumos tuvojās pusotram simtam.
Pēc kara Lubānā atjaunoja vidusskolu, bet citā ēkā, un tas jau ir cits stāsts:)
Padomju laikos ēka tika remontēta un šeit kādu laiku atradās vidusskolas internāts. Vasarās norisinājās skolnieku sporta un atpūtas nometnes. Droši vien kāds no tagadējajiem slēpņotājiem varētu pakomentēt sīkāk šo periodu un dalīties atmiņās…
Dažus gadus atpakaļ ēkā darbojās Lubānas bērnu mākslas skola un Madonas bērnu mūzikas skolas Lubānas filiāle. Tagad gan māja izskatās gandrīz pilnīgi pamesta.
Ar šo ēku ir saistīti daudzi ievērojami cilvēki, piemēram, pagājušā gadsimta sākumā šeit strādājis komponists Jēkabs Graubiņš.
Daudz baltu dieniņu
Daudz baltu dieniņu Laimiņa dodi,
Diženi, raženi dzīvojoti!
Diženi, raženi dzīvojoti!
Arī Kārlis Ulmanis pie šīs ēkas teicis runu pēc kāda notikuma ,ko var uzzināt apmeklējot citu slēpni GC2JC8C.