mcenroy: — Tā, tā, tā, kas te notiek?! — atgriezies notikuma vietā pie sevis neapmierināti bubināja Dons Djego. Viņš noņēma saulesbrilles, un pieri saraucis nesteidzīgi pārlaida skatu apkārtnei. Uzspridzinātā auto vraks bija nozudis — Nu ja, vintāžs nāk atkal modē, gan jau tie hipsteri sametinās, pārkrāsos un lepni brauks ar manu veco mosīti. Bet kur tad ir lādīte ar dokumentiem? — dons Djego mazliet apjucis vērās uz nogāzes pusi. Seši gadi tomēr ir gana ilgs laiks, un visi tie celmi izskatās vienādi — Sasodīts, kurš bija īstais? Vajadzēja tomēr to vietu kaut kā iezīmēt... ā, ritenis, pareizi, bija jābūt auto ritenim! — Dons Djego apmierināti pasmaidīja, un vēlreiz pārlūkoja nogāzi. Riteni nekur neredzēja. — Hm, bet bija jābūt... — Dons vēlreiz palūkojās uz vietu, kur bija mētājies auto vraks, un mēģināja atcerēties TO dienu, kur kas atradās, un kur bija gājis. Tomēr kaut kas bija savādāk, tikai īsti nevarēja saprast, kas. Dons pagājās pāris soļus uz priekšu, mēģinot atmiņā restaurēt notikumus pirms sešiem gadiem, atminēties vēl kādu pieturas punktu. Viegla vēja brāzma no jūras puses atnesa tādu savādu tālu skaņu, ritmisku dobju troksni. Dons Djego paskatījās pulkstenī — dārgais šveices hronometrs rādīja divdesmit trīs minūtes pāri pieciem. — vēl ir pāris minūtes laika — pie sevis noteica dons Djego, un nu jau mazliet straujāk sāka pārlūkot apkārtni. Pagājis vēl pāris soļus tālāk, viņš beidzot piekalnē pamanīja arī meklēto celmu ar automašīnas riteni. Dobjais troksnis tuvojās, un ar katru brīdi kļuva skaļāks, un tālumā tam pievienojās policijas sirēnu skaņas. Dons Djego nezaudējot ne mirkli, pāris lēcienos bija klāt pie celma, aizsvieda malā veco auto riteni, un ceļos nometies, ar abām rokām līdz pat elkoņīem ņēmās vandīt sūnas zem celma saknēm. — Tepat bija jābūt, šī ir tā vieta! Nu, kur tu esi...? Lāde tak nevar tā vienkārši pazust! Un tie dokumenti... — Helikoptera spārnu radītais troksnis jau skanēja tepat blakus aiz kāpām, un neveiksmīgie lādītes meklējumi jau sāka dzīt parasti nesatricināmo donu izmisumā. Bet lādītes nebija! Aiz kādas saknes dons sataustīja pāris atlūzas, kas tuvāk apskatot izrādījās lādītes vāka fragmenti... Uz mirkli dons sajutās, kā apliets ar ledainu ūdeni, bet tad dziļi ievilcis elpu un ātri apsvēris situāciju, pielēca kājās, un metās uz biezokņa pusi.