Kad saulainā aprīļa novakarē vectēvs palūdza Anneli sameklēt šampanieša pudeļu korķus bērzu sulām, viņa netielējās: bēniņos Annelei patika!
Vecās kumodes atvilktnē starp linu auklas buntītēm, apsūbējušām kūku dakšiņām un tējas svecēm, sakaltušu stikleņu sauju un apskretušām zīmoglakas standziņām meklētais drīz vien atradās, bet atpakaļ Annele vēl nesteidzās. Te bija žurnāli ar padomiem kā uzcept gardu kūku vai pagatavot veselīgu sejas masku no burkāniem, kā pareizi izmazgāt tilla aizkarus lai tie nesaraujas un kā izņemt traipu no zamšādas kurpēm — "ar zobu pulveri un ožamo spirtu" ... nepazīstamie vārdi patīkami reibināja. Augšējā plauktā aiz stikla cieši cita pie citas piespiedušās savu lasītāju gaidīja mazas grāmatiņas, kā Annele reiz jau bija pārliecinājusies, ar mānīgiem nosaukumiem: Motocikls, Caurvējš, Gaismas parāds un kaut kas par Ķeizarkroņiem – tās nebūt nevēstīja par spēkratu labošanu, mājas siltināšanu vai puķkopību.
Apakšējā plauktā gulēja uz bieza, gandrīz vai zīmēšanas papīra iespiests literatūras mēnešraksts Avots. Tajā bija saistoši stāstiņi, pa kādam bezkaunīgam zīmējumam un sarunas ar cilvēkiem, kas piederēja paši sev un pēc patikas varēja apceļot eksotiskas zemes, pētīt gleznas un tulkot senus rokrakstus, vai pat sacerēt grāmatas... Dziļāk kumodē vīdēja aplupušas "Jaunības teku bibliotēkas" brošūras. Tās vēstīja par Aļaskas zelta meklētāju piedzīvojumiem, indiāņu kariem un kutināja nervus ar stāstiem par pirātiem un viņu salaupīto Bagātību salu.
Jā, bēniņi bija kā laika mašīna, kas acumirklī ļāva aizceļot pēc patikas tālu laikā un telpā, ....
Te aiz noputējušā stikla Annele ievēroja agrāk nepamanītu atvilktni. Tajā bija tīstoklis, pārsiets ar krāsu zaudējušu lentīti. Iekšā izrādījās nodzeltējušas, cieši pierakstītas lapiņas... Annelei gandrīz aizrāvās elpa — kas tas? Vai tik ne vecmāmiņas Ilzes dzejoļu klade, par ko mamma reiz tika stāstījusi? Viņa ieritinājās šūpuļkrēslā un sāka šķirstīt nodzeltējušās lapiņas. Vietām vārdi bija padzisuši... bet Annelei no kumodēs krājumiem drīz vien izdevās tos atjaunot, un dzejoļi iemirdzējās — cits kā rūpīgi slīpēts kristāls, cits kā olis, kurš viļņu samērcēts kļūst puscaurspīdīgs. Viņai patika!
Uz pēdējās lapiņas viņa pamanīja tādu kā rēbusu.
Ko gan lai iesāk ar to?
