Īdeņa senajos rakstos saucas kā Iudiņu (Ūdeņu) ciems, laikam gan ir vienīgais zvejniekciems, kas neatrodas pie jūras.
Tas izvietojies uz paugura un paceļas pāri plašajam Lubāna līdzenumam, tāpēc no šejienes paveras lielisks skats uz ezeru, sevišķi saulrietā.
Īdeņa ir ciems, kur senatne cieši savijusies ar mūsdienām. Ir saglabājusies vēsturiskā salas apbūve – mājas izvietojušās nevis gar ceļa malām, bet gan stāvajā ezera krastā, jo satiksmei un zvejai galvenokārt tika izmantotas laivas. Šeit var aplūkot zvejnieku mājas ar niedru jumtiem. Vecajām zvejnieku mājām uz ezera pusi nav logu, lai lielie vēji neizpūš siltumu. Visur žāvējas zvejas tīkli, jo visi Īdeņas vīri iet zvejā un svaigu zivju te nekad netrūkst.
Ciema teritorijā ir bijuši divi seni pilskalni (bronzas un dzelzs laikmeta)- Brikuļu pilskalns – nocietinātā apmetne(1000 g. Pr. Kr. – 1000g.pēc. Kr.) un Īdeņas pilskalns (apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā).