Rudens šogad lapas iekrāsojis īpaši krāšņas. Vējam uzpūšot, tās palēnām lido lejup, veidojot sārtus un dzeltenus virpuļus. Nez, cik ilgi vēl kāda paliks kokos? Nez, cik vēl līdz upes aizsals?
Arī mazputniņš priecājās par rudens krāsām un virpuļoja līdzi lapām. Viņam šodien sveicieni jānes uz attālu vietu - uz Zaļzemes plašumiem, senajām Kokneses rakstvežu ārēm, īpašo gotiņu ganībām.
No savas mājvietas Kalngales mežos līdz stacijai mazputniņš turējās līdzi lapām, kuras vējš nesa uz priekšu. Tālāk viņš nolēma doties, nemetot līkumus, un piesēda uz viena no vagoniem, kas, piestājot Rīgā, traucās tālēs zaļajās.
Noguris no lidojuma mazputniņš iemiga, līdz attapās upītes krastā. Tik-tak, tik-tak, tik-tak – skanēja no visām malām. Šis tik-tak viņu uzmodināja. Mazputniņš bija pārsteigts, jo neko tādu vēl nebija dzirdējis. Tik-tak, tik-tak, tik-tak…
Viņš uzspurdza gaisā, apmeta pāris lokus virs aizbraucošā vilciena un apjauta, ka atrodas tāltālu no mājām. Beidzamo ceļa posmu pie jubilāra mazputniņš nolēma lidot pats. Turpat esošais senais dzelzceļš bija labs orientieris.
Tā nu mazputniņš palidoja garām stacijas ēkai, pamāja ar spārnu un jautri uzčiepstēja tur mītošajiem kraukļiem, palūdza tiem pieskatīt dāvanu, kad pats jau būs prom, un tālumā ieraudzīja savu galamērķi.
Pa drupačai vien, pa drupačai vien viņš bija atlidojis līdz kādam ceļam un tiltiņam pāri upītei. Viņš apsēdās uz tilta margas, lai mazliet atvilktu elpu. Viņš bija pavisam tuvu – jau varēja dzirdēt, ka viņu kāds gaida! Mazputniņš pārlidoja pāri tiltiņam, tad uzreiz pa labi pāri grāvītim, cauri krūmājam un pie upītes.
Uz lielajiem akmeņiem viņu, jautri čivinādama, jau gaidīja bezdelīga. Pirms doties uz dienvidiem tā vēl gribēja mazputniņu satikt. Tā nu putniņi sačiepstējās, un tur pat vienā no kokiem bija mazputniņa meklētā vieta.
Ja arī Tu vēlies sekot mazputniņam pa pēdām, izmanto karti! Lai veicas!
