Vēlreiz pārliecinājies, ka neviens neseko, dons nopirka biļeti. Pulkstenis rādīja astoņas piecas minūtes pāri sešiem — "Vēl ir brīdis" — dons klusu noteica, un iegriezās kioskā pēc kafijas un avīzes. Ar kafijas krūzi rokā, kā tagad pieņemts, un avīzi padusē, dons nesteidzīgi devās uz vilcienu, lai iekāptu tajā tieši minūti pirms atiešanas. Iekārtojies solā pie loga, dons garlaikoti sāka šķirstīt avīzi — ceļā bija jāpavada četrdesmit divas minūtes. Pasažieru Vilciens šajā līnijā ir palaidis kaut kādus ātrvilcienus, un nu ceļā ir jāpavada vairs tikai četrdesmit viena minūte. Nē, atkal ierindā ir lēnie vilcieni — ceļā atkal japavada četrdesmit divas minūtes.
Nodārdējis pār tiltu, vilciens apstājās vientuļā stacijā. Uz tukšā perona no vilciena izkāpa tikai kāds kungs gados, melnā mētelī ar platmali. Vilciens nosvilpa, un jau pēc brīža nozuda mežā aiz līkuma. Kungs melnajā mētelī aizkūpināja cigāru un nesteidzīgi pārlaida skatienu apkārtnei. Kur tas laiks, kad dons Diego bija regulārs viesis šajos platuma grādos — daudz jau nekas nebija mainījies, divi vientulīgi peroni meža vidū un tā pati vecā koka stacijas māja. Agrajā rīta stundā apkārt nemanīja nevienu cilvēku, viss bija kluss un mierīgs. Tā nu dons viens stāvēja uz tukša perona, un ar baudu kūpināja savu Kubas cigāru.
Lieki kavēties nebija vajadzības, un agrās rīta tumsas aizsegā dons sāka soļot pa peronu. Sasniedzis perona sākumu, dons nogriezās pa priežu saknēm klātu meža ceļu, pagāja garām būdelei, kurā kādreiz bija veikals, ar noplukušu uzrakstu "Veikals" un iznāca krustojumā. Uzmanīgi pārlūkojis apkārtni, dons turpināja ceļu. Ceļš ar slaidu līkumu noveda pie tilta pār upi. Šķērsojis tiltu, dons pagāja garām pāris mājām un iegriezās pirmajā šķērsielā pa labi, un iznācis pie upes uzreiz pa kreisi. "Šī vieta gan ir krietni mainījusies", nosprieda dons, nepatikā ieraujot galvu dziļāk mēteļa apkaklē — atklātas un labi pārredzamas vietas, ņemot vērā dona darbības specifiku, viņam īsti negāja pie sirds, varētu pat teikt, ka šādos apstākļos dons izjuta diskomfortu. Bet nebija jau vairs tālu — aizsoļojis līdz ceturtajām trepītēm, dons vēlreiz pārlaida skatu apkārtnei, un pārliecinājies, ka viņu neviens nenovēro, nokāpa lejā un nosoļoja 221 pēdu 328.5° virzienā, lai netraucēti paveiktu savas tumšos darbus...
