Trošu tiltiņš savieno nelielas apdzīvotas vietas abos Dubnas krastos. Pateicoties autosatiksmei, mūsdienās šis mazais kājāmgājēju tiltiņš kļūst arvien vientuļāks un klusāks. No tiltiņa var redzēt salu upes vidū. Pavasarī un vasarā, kad ir zems ūdenslīmenis, pa dabisku tiltu (vai pat bez tā) var pāriet uz salu ar kājām un iepazīt bebru paradīzi, pureņu un dzelteno vizbuļu plantācijas (aprīlī un maijā), un no salas paša Rietumu gala baudīt skatu uz upi un trošu tiltu. Piedevās būs arī krūmi, brikšņi un ērces.
Lūk kāds sens un patiess mīlas stāsts, kas saistīts tieši ar šo vietu.
Tuvējās Kalvānu mājās dzīvoja meitene, kura mīlēja Latvijas armijas karavīru - toreiz robežsargu. Kāzas bija noliktas 1940. gadā ap Jāņiem. Taču plānotās kāzas izjauca II Pasaules karš. Ienāca krievu karaspēks, viss mainījās. Tomēr mīlestība uzvar naidu, un kāzas notika, tikai vēlāk. 1943. gadā puisis jau bija iesaukts vācu armijā. 1944. gada vasarā, kad krievi atkal iebruka Latvijā, vācieši atkāpās, un puisis ziņoja savai sievai, ka bēgs prom no Latvijas. Meitene būtu devusies līdzi, taču septembrī bija gaidāms abu bērniņš, tāpēc viņa palika Latvijā. Puisis paziņoja, ka viņa rota dosies prom pa Steķu ceļu Dubnas labajā krastā. Pa iekārto tiltiņu meitene devās pāri upei, lai pēdējoreiz satiktu savu mīļoto un atvadītos. Tā arī notika un meitenes asaras aiztecēja upei līdzi. Puisis nonāca Vācijas bēgļu nometnē, vēlāk nokļuva Kanādā, kur arī mira. Vēlāk tika pārapbedīts Londonā.
Tomēr visam ir laimīgas beigas. Latvija atguva neatkarību, dzimta turpinās, un laikmeta liecinieki joprojām pastāv.
[FTF-GeoVilks; STF-4Z team]