Dzirnavas ir ierīce, ar kuras palīdzību cietus materiālus var sadalīt mazākos gabalos maļot, sasmalcinot vai griežot. Pastāv dažāda veida dzirnavas — ūdensdzirnavas, ko darbina ar ūdensratu vai hidroturbīnu, vējdzirnavas, ko darbina vējš. Mūsdienās biežāk tiek izmantotas ar elektrību darbināmas dzirnavas.
Senākais dzirnavu izmantošanas mērķis bija graudu pārstrāde miltos. Pirms dzirnavām šis darbs tika paveikts ar akmens plākšņu, piestas, graudberžu palīdzību. 16. gadsimtā p. m. ē. Indijā un 4. gadsimtā p. m. ē. Eiropā sāka iegūt smalku malumu starp rotējošām virsmām. 2. gadsimtā p. m. ē. antīko autoru darbos ir tikušas pieminētas ūdens dzirnavas, kas izgatavotas Seno Austrumu zemēs.[1] 8.—9. gadsimtā Eiropā tika sākta vējdzirnavu celtniecība, 15. gadsimtā tajās tika veikti lieli uzlabojumi.
Latvijas teritorijā Kurzemē un Zemgalē dzirnavas tikušas sauktas par sudmalām, savukārt Latgalē — par patmalām. Ūdensdzirnavas Rīgas apkārtnē bijušas jau 1226. gadā, zināmas vējdzirnavas no 14. gadsimta.