Ātri pārvietojoties pa mežu TOS var arī neievērot! Lēnā solī, vērojot zemkāju apkārtni /sēņojot, ogojot utt./, mežā var ievērot plakanus, apaļveida pacēlumus. Kas TIE ir?
Kādā no garajām meža pastaigām satiku vīrus, kuri vairākas no šīm apaļajām “pankūkām” bija “sagriezuši” un pētija to šķērsgriezumus. Arī viņi TĀS sauca par “pankūkām” un apstiprināja manas aizdomas, ka tās ir senās ogļu dedzinātavas. Ropažu novads ir bagāts, iespējams, Latvijā pats bagātākais ar arheoloģiskas un vēsturiskas nozīmes kokogļu ieguves vietām. Vīri steidza savus pētniecības darbus, jo tuvojās “diženās” Rail Baltica eletrolīnijas un dzelzceļa stigas izciršanas darbi. Nu (2023.) jau daudzas “ pankūkas pakļuvušas zem vilciena”.
Visplašāk izplatītākais kokogļu ieguves vietu veids bija uzkalniņi. Izmantojot LIDAR datus , Ropažu novadā /Zaķumuižas, Silakroga, Mucenieku, Podkāju u.c. apkārtnē/ apzināti ap 4000 iespējamie kokogļu ieguves uzkalniņi. Vairākās vietās veikti zondējumi /to veica TIE vīri/, precizējot un apstiprinot šo uzkalniņu nozīmi, nosakot to slāņus, kā arī paņemot paraugus koksnes noteikšanai un datēšanai. Veicot iegūto paraugu radioaktīvā oglekļa (C14) analīzes, noskaidroja, ka apzinātajos uzkalniņos kokogles iegūtas laikā no 16. līdz 20.gs.
Vēl aptuveni 1000 “pankūkas” identificētas piejūras joslā starp Apšuciemu un Bērzciemu.
Kokogļu iegūšanas procesu bija aptuveni tāds. Vispirms tika izlīdzināta vieta, uz kuras veidots malkas krāvums. Krāvumu likta ap centrā vertikāli novietotu vienu vai vairākiem baļķiem, ko pēc malkas iedegšanas izņēma, lai veidotu gaisa piekļuves kanālu vajadzīgās degšanas temperatūras sasniegšanai. Krāvumu apbēra ar smiltīm un apklāja ar velēnām, lai lielajā karstumā izkusušās smiltis netecētu ārā. Vēlāk aizbēra arī gaisa kanālu vietas. Visticamāk šādi veidojušies grāvīši un bedres ap kokogļu ieguves uzkalniņiem. Pēc iedegšanas gruzdēšanas-degšanas process turpinājās vairākas diennaktis.
Kokogļu iegūšanai tikai izmantotas gan priedes, gan egles, alkšņi un bērzi. Parasti izmantoja tā saucamos meža atkritumus – zarus, sīkus, šķībus, līkus stumbrus, cirsmu atliekas. No 6000 steriem mazvērtīgas malkas varēja iegūt 500 tonnas ogļu.
Parastos apstākļos – pārogļojot sausu malku – kokogļu ceplis piepildījās ar oglēm nedēļas laikā. Dedzinot slapju malku vai vējainā laikā, pārogļošanās varēja ilgt līdz pat 10 dienām.
Vēl joprojām Latvijas mežos var pamanīt kādreizējas kokogļu ieguves vietas – tie ir uzkalniņi līdz pat 15 metru diametrā, taču sastopami arī mazāki un lielāki. Parasti šo uzkalniņu augstums ir 0,5–1 metrs. Raksturīga kokogļu ieguves uzkalniņu identifikācijas pazīme ir ap to pamatnēm veidotais līdz pat 1 metru platais grāvītis vai arī uzkalniņiem apkārt izveidotās sešas vai septiņas bedres. Bedres un grāvītis laika gaitā var būt daļēji izzudis.
Pirms Latvijas teritorijā parādijās akmeņogles “iztika” ar kokoglēm. Jau 17.gs. dokumentos tiek minēti Ropažu zemnieki, kas apgādājuši Rīgas monētu kaltuves ar kokoglēm, lai varētu notikt kalšanas process. Tā pat arī muižu kalējiem kokogles bija noderīgas. Un gan jau arī pašiem muižkungiem kokogles noderēja kamīnos un krāsnīs.
Slēpnis satur logbuku un zīmuli. Nav jārok, ogles aizvestas jau pirms 300 gadiem !