Mēs sēdējām smilšu maisu ierakumā, pārklājušies ar aizsargtīklu. Zeme zem kājām bija mitra un auksta, bet gaiss — piesātināts ar dūmu un sprāgstošu lādiņu smaku. Izlūki pa radio ziņoja: ienaidnieku ierakumi ir mīnmetēja šāviņa diapazonā, starp mums un viņiem — šaurs, izšauts neitrālās joslas gabals. Mūsu vienīgais nopietnais ierocis — gludstobra 120 mm mīnmetējs MRT86, un tieši tas šodien izšķirs, kurš paliks ierakumos, bet kurš nē.
Mīnmetēja stobrs jau bija novadīts, pacelts 1260 miljēmu leņķī, pagriezts 1152 miljēmu virzienā. Katrs lādiņš bija kā mūsu izdzīvošanas cerība. Vēl divi biedri strādājām sinhroni — viens sagatavoja austriešu šķembu mīnas ar trīs papildlādiņiem, otrs padeva mīnas lādētājam, es devu komandas lādētajam un skaitīju sekundes starp šāvieniem. Pirmais sprādziens tālumā norāva zemes gabalus gaisā, otrais trāpīja tuvāk, un pēc trešā mēs dzirdējām, kā pretējā pusē sākas haoss.
Pēc pāris minūtēm radio klusumā ieskanējās izlūku balss: "Tieši mērķī. Ierakums vairs nav izmantojams." Mēs apklusām, tikai tad apzinoties, cik ātri viss bija noticis. Dūmi pacēlās virs iznīcinātajām pozīcijām, un mīnmetējs atkal kļuva par vienkāršu metāla cauruli. Taču mēs zinājām — šodien tas bija bijis mūsu vairogs un zobens vienlaikus.
Aprēķinus veic, paturot prātā, ka klimatiskie apstākļi nav jāņem vērā risinājumam, kā arī šāviens ir precīzs.
Pretinieka iznīcinātajās pozīcijās Jūs atradīsiet arī pašu slēpni. Zīmogs nav paredzēts līdzņemšanai.
Stāsts ir izdomāts, aprakstītās vietas var neatbilst Jūsu iztēlei, lasot šo tekstu.