GCBT8GD #13 Annenieku luterāņu baznīca (Traditional Cache) in Latvia created by Santa

GCBT8GD ▼

A cache by Santa_MARA Message this owner

Hidden : 7/1/2026

Difficulty:

Terrain:

Size: Size: micro (micro)

Join now to view geocache location details. It's free!

Watch

How Geocaching Works

Please note Use of geocaching.com services is subject to the terms and conditions in our disclaimer.

Geocache Description:

Slēpņu sērija “Baznīcu stāsti”
Slēpņu sērija ir iedvesmota no Maijas Vanagas grāmatas “Baznīcu stāsti” (Jumava, 2026). Tajā ilggadējā skolas direktore ir apkopojusi atmiņas par vairāk nekā 55 sakoptām un atjaunotām Latvijas baznīcām. Šajos darbos 25 gadu garumā piedalījušies Rīgas Amatniecības vidusskolas (RAV), tagadējās Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma (RMMT), audzēkņi, veidojot tos kā savus kvalifikācijas darbus.

Geocache series “Church Stories”
This geocache series is inspired by the book “Church Stories” (Baznīcu stāsti) by Maija Vanaga. In this book, the long-standing school principal has gathered memories of more than 55 restored and well-maintained churches across Latvia. Over a span of 25 years, students from Riga Arts and Crafts School (RAV) – currently known as Riga Art and Media School (RMMT) – have actively participated in these restoration works as part of their qualification projects.

Annenieku luterāņu baznīca – 2000. gads
Annenieku pirmā koka baznīca celta 1711. gadā vietā, kur pēc lielā mēra apglabāti vietējie iedzīvotāji. Pašreizējā mūra baznīca celta 18. gadsimta vidū, tā darbojusies hercoga baronu fon Rekes dzimtas Jaunpils pils pakļautībā, kuras interjera izgatavošanai ir tikušas izmantotas Jaunpils baznīcas altāra un kanceles formas. Dievnams remontēts gan 1863. gadā, gan 1932. gadā. Ēka cietusi Otrā pasaules kara laikā, tās apkārtnē norisinājušās smagas Kurzemes cietokšņa kaujas, kad leģionāri slēpušies gan gleznotāja Voldemāra Tones dzimtajās mājās, gan baznīcai blakus esošajā kapličā. Draudze darbību pēc kara uzsākusi un turpinājusi līdz 20. gadsimta 60. gadu vidum. Baznīcā uzņemti fragmenti no kinofilmas pēc Jāņa Jaunsudrabiņa garstāsta Aija (1958). Vēlākajos gados izlaupīta un nopostīta, atjaunošanas darbi veikti laikā no 1986. līdz 1990. gadam, iesaistoties uzņēmumam "Latvijas nami". Jau 1989. gada Ziemassvētkos notiek pirmais dievkalpojums. 1990. gadā atjauno un iesvētē baznīcas torņa smaili, apzeltīto gaili un lodi.
RAV audzēkņi izgatavo baznīcas interjeru – altāri, solus, balkonu. Darbus veica: Kaspars Stūrmanis, Uģis Keišs, Nils Līcis, Mārcis Kaņeps, Sandis Legzdiņš.

Ojārs Spārītis
Vienlaikus ar projektu Rīgas Lielajos kapos cita audzēkņu grupa ķērās pie padomju laikā pamestās, bet visai labā stāvoklī saglabājušās Annenieku baznīcas interjera jaunrades. Par šīs draudzes priekšnieci un visa atjaunotnes procesa virzītāju bija kļuvusi Inta Balčūnas kundze, kuru no Krimas pionieru nometnes "Orļonok" laikiem es atcerējos kā Intu Freimani. Tā kā Annenieki bija piederējuši kādreizējās Jaunpils muižas īpašniekiem fon der Rekes dzimtai, kura bija rūpējusies gan par nelielā kungu nama un baznīcas būvi jau 17. un 18. gadsimtā, tad paraugi atdarinošai stilizācijai atradās turpat netālu un par tādiem tika izraudzīti Jaunpils baznīcas 1648. gadā vēlīnās renesanses un manierisma stilu formās darinātais altāris un kancele. Atkal palīdzēja Maijas Avotas spēja saskatīt zīmīgākās detaļas Jaunpils baznīcas 17. gadsimta kokgriezumos un prasme salāgot gan solu, gan altāra un kanceles proporcijas ar Annenieku baznīcas mērogu, radot stilistiski un arī detaļās vienota interjera ansambļa projektu. Grupa audzēkņu ķērās pie darba un 2000. gada 10. jūnijā iesvētīšanas dievkalpojumā draudze varēja apbrīnot un sākt lietot jaunradīto baznīcas iekārtu tā, it kā tā tur būtu atradusies jau vairākus simtus gadu. Kārtējais Rīgas Amatniecības vidusskolas radītais brīnums bija noticis un no "nekā" izpostītas baznīcas iekštelpa bija atguvusi savu piepildījumu ar nepieciešamo inventāru, un ar audzēkņu un skolas meistaru savām rokām "nekas" bija atkal kļuvis par Dievam tīkamu darbu un brīnumu.
Baznīcas altāri grenoja baltvācu gleznotāja Jūliusa Dēringa (1818.–1898.) altārglezna "Kristus pie krusta", kas ievietota retablā 1866. gadā. Glezna bija veiksmīgi pārcietusi kara laiku, jo bija rūpīgi aizklāta (aizsista ar dēļiem). Pazudusi 70. gados. (Teksts no diplomandu darba apraksta.)

M. V.
Par Annenieku baznīcas altārgleznas tapšanu varam lasīt Jūliusa Dēringa dienasgrāmatā "Iepazīstot Latviju: ceļojuma piezīmes (19. gs. otrā puse)" – Latvijas Nacionālā vēstures arhīva izdevums, 2019. g.
...aizgāju pie Vilhelma fon der Rekes kunga, Annenieku īpašnieka. Viņš man pasūtīja altārgleznu savai baznīcai – Jēgera gleznas "Krustā sistais Jēzus" Saldus baznīcā kopiju. Saldus baznīcas Jēgera gleznas restaurāciju 1866. gadā Dēringam pasūtīja arī Reke – Georgs Kristofs Hermans.

Inta Balčūna, Annenieku draudzes locekle no 1990. gada
Jau gadsimta ceturksni mēs, Annenieku puses ļaudis, varam saukt savu Annenieku baznīcu par "Zemgales pērli". Tieši šādu izcilu nosaukumu Dievnamam deva arhibīskaps Jānis Vanags 2000. gada 10. jūnijā, atklājot atjaunoto baznīcas interjeru, kuru kā diplomdarbu veidoja pieci Rīgas Amatniecības vidusskolas koka mākslinieciskās apstrādes nodaļas audzēkņi – Kaspars Stūrmanis, Mārcis Kaņeps, Sandis Legzdiņš, Nils Līcis un Uģis Keišs, sava pasniedzēja Arvīda Verzas, interjera mākslinieces Maijas Avotas un mākslas vēsturnieka Ojāra Spārīša vadībā. Šo dienu – 10. jūniju – mēs, Annenieku draudzes ļaudis, saucam par Dieva žēlastības, mīlestības un viņa brīnumaino darbu piepildīšanās dienu, kam, atklāti sakot, neviens neticējām vēl pirms trīs gadiem. Annenieku baznīcas vēsture iesākas 1711. gadā, sākumā kā nelielai koka baznīciņai. Pēc pirmā ugunsgrēka tika uzcelta jau mūra ēka ar zemu torni. Pēc otrās ugunsnelaimes pagājušā gadsimta 30. gados, tika uzbūvēts līdzšinējais tornis ar gaili, bumbu un krustu galā. Baznīcā notika dievkalpojumi, kristības un mirušo izvadīšana, bet laulības un iesvētības Jaunpils baznīcā, jo Annenieku Dievnams bija Jaunpils filiāle. Sešdesmito gadu vidū draudze beidza darbību, baznīca nevienam nepiederēja, dažu gadu laikā tā tika izdemolēta, divās vietās ielūza griesti. 1986. gadā vides aktīvisti kopā ar vietējiem ļaudīm uzsāka baznīcas apkārtnes un Dievnama sakopšanas talkas. Ar vietējās saimniecības, rajona un ziedotāju atbalstu 1990. gadā tika uzlikts jauns jumts, izgatavots jauns, apzeltīts torņa gailis, bumba un krusts, tika atjaunota draudze, ko vadīja mācītājs Atis Vaickovskis. 1992. gadā draudzi pārņēma mācītājs Aivars Salmanis, kurš nodibināja sakarus ar Zviedru draudzi, Brocēnu cementa rūpnīcu, "Latvijas namiem", tika iegūti līdzekļi, ziedojumi, lai iecementētu grīdu, veiktu remontu, ieliktu logus, nopirktu "Jotul" apkures krāsni. Izdarīts bija daudz – baznīca balti izbalsināta, smilšu vietā cementa grīda, altāra vietā finiera kaste, baznīcēni sēdēja uz skolas ēdnīcas garajiem soliem. Līdzekļu trūkuma dēļ dažu gadu laikā draudzes darbs apsīka, netika atbalstīts arī Kultūrkapitāla fondam iesniegtais projekts par aprīkojumu baznīcai. 1998. gada jūlijā kādā dievkalpojumā ciemojās bijušais kultūras ministrs Ojārs Spārītis (esam pazīstami no kopīgi pavadīta mēneša vidusskolas jauniešu nometnē pie Melnās jūras) un optimistiski uzrunāja mani – Inta, vai tu gribētu, lai tiek atjaunots tavas baznīcas interjers? Protams, ka gribētu! Tas ir sapnis, kam nevaru noticēt. Naudas mums nav nekādas. Ojārs mierīgi atbildēja – viss ir iespējams, tikai vajadzīgi desmit baļķi. Tos es apsolīju sagādāt, jo zināju – gan jau pagastā atradīsies kāds labdaris, kurš ziedos sava meža labumu pagasta baznīcas soliem, altārim, kancelei un balkonam. Tad arī uzzināju par ieceri veidot mūsu baznīcas interjeru kā Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņu diplomdarbu. Biju lasījusi par vienu no pirmajiem baznīcu atjaunotajiem interjeriem un klusībā domāju – kāda laime! To, ka arī mums uzsmaidīs šī laime, tas man prātā gan toreiz neienāca. Atsaucīgais baļķu dāvinātājs izrādījās mūsu bijušais novadnieks, tajā laikā Krapes pienotavas direktors Verners Pūpols. Diplomandu vadība aicināja draudzi uz baznīcas interjera maketa prezentāciju, bet man nebija iespēju apmeklēt šo pasākumu. Drīz tika noteikts arī datums, kad tiks atklātas atjaunotās baznīcas iekštelpas – 2000. gada Vasarsvētkos 10. jūnijā. Jūnija pirmajās dienās uzzinājām, ka viss tiks izdarīts trijās dienās. Nespējām noticēt – kā to var paveikt tik ātri! Tā kā nāca labvēlīgie laika apstākļi. Viss tika atvests, daļa materiālu palika zem klajas debess. Un ja nu lietus? Dieviņš taču zina, ka viņa godam zēni darbu dara. Visi strādāja kā čaklas bitītes. Vietējie ļaudis brīnījās – vai tie zēni maz guļ? Klaudzēja un skanēja gandrīz visu nakti. Blakus baznīcas sienai bija salikti matrači, un uz tiem tika pārlaistas dažas stundas miega. Draudzes kundzes, kas dzīvoja tuvumā, atnesa tēju, sviestmaizes, vārītas olas, lai stiprinātu būvētājus. Grūti aprakstīt tās sajūtas, kas pārņēma, ieraugot padarīto. Tāds skaistums! Bija pat doma – vai tiešām tas notiek ar mums, ar mūsu Dievnamu! Sapņi taču tomēr reizēm piepildās! Kamēr posām baznīcu svētku Dievkalpojumam, zēni vēl gulēja pēc darbīgās nakts laukā pie baznīcas sienas saldā miegā. Emocionāli piepildīts, patiesā priekā noritēja Vasarsvētku Dievkalpojums. Daudz atzinīgu vārdu izskanēja arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķī, prāvesta Oskara Laugaļa, mācītāja Aivara Salmaņa teiktajā. Sirsnīgus pagasta, draudzes pārstāvju pateicības vārdus uzklausīja paši diplomandi, viņu darba vadītāji. Saviesīgā gaisotnē tikšanās turpinājās Annenieku tautas namā. Dzirdējām daudz interesantu stāstu par to, kā zēni strādājuši vēlos vakaros savas skolas darbnīcās, dziedādami tautas dziesmas. Skanējuši visi gaiteņi. Kāds sirds siltums ar prasmīgu darbu palicis mūsu Annenieku Dievnamā! Domāju, dalīts prieks ikvienu mūsu baznīcas apmeklētāju. Altāra izgatavotājam Kasparam Stūrmanim ir visciešākā saikne ar mūsu draudzi. Viņa laulības ceremonija noritēja šeit Anneniekos – pie paša veidotā altāra. Arī dēliņu viņa ģimene kristīja Annenieku baznīcā, lai gan dzīvo tālu no mums. Annenieku Dievnamu viņš uzskata par savējo. Esam ļoti gandarīti, ka katru gadu viens vai citu gadu vairāki pāri, garāmbraucot Annenieku baznīcai pa Rīgas–Liepājas šoseju, ienāk Dievnamā, apbrīno jauno meistaru darbu, skaisto, gaišo noskaņu visā interjerā un saka – mēs vēlamies tieši šeit svinēt savas dzīves skaistāko dienu.

Brigita Rozenfelde, Kaķenieku Tautas frontes dalībniece 1990. gadā
Annenieku baznīcas skaistā altārglezna bija pirmā lielā glezna, ko dzīvē ieraudzīju. Vēl tagad atceros skaidri iezīmēto Jēzus seju un siltos brūnos toņus mākslas darbā. Pēc dievnama slēgšanas 1973. gadā un draudzes likvidēšanas sākās baznīcas demolēšana. Pašlaik tur paveras drūms skats – viss izlaupīts, no ērģeļu stabulēm nav nevienas, pazudusi arī skaistā altārglezna. Ar vietējās saimniecības vadītāja Ģederta Kociņa un pamatskolas direktores Intas Balčūnas palīdzību iekustināta baznīcas atjaunošanas kustība, vākti ziedojumi, saņemta palīdzība no Latvijas uzņēmumiem un Restaurācijas pārvaldes. Mums saviem bērniem no jauna jāmāca noliekt galvu un pieklust, ieejot dievnamā, jāmāca līdzcietība un iejūtība pret saviem tuviniekiem, dabu, apkārtējiem. Manai paaudzei tas tika liegts.

Māris Liepa, 4. kursa audzēknis
Atceros, ka Mārcis Kaņeps bija atbildīgs par altāra kokgriezumu – Svēto vakarēdienu, ko viņš ilgi un nopietni grieza (manuprāt, pārāk ilgi). Te atnāk Arvīds, samēra un saka, ka tas viss par mazu. Mārcis saniknojās un teica, ka neko vairs negriezīs, bet pēc kāda laika divreiz ātrākā tempā paguva un izgrieza. Tā kā altārgleznas nebija, gaišais kokgriezums – Svētais vakarēdiens – labi iederējās altārī.

Arhibīskaps Jānis Vanags
Strādājot pie šīs baznīcas noformējuma, jūs esat ierakstījuši vienu brīnišķīgu lappusi Latvijas vēsturē.

Kaspars Stūrmanis, diplomands
Sazvanīts Norvēģijā, ar lielu sirdsnību stāsta par savu un kursa biedru darbu pie Annenieku baznīcas atjaunošanas, pieminot vietējos ļaudis un viņu aktivitāti un apbrīnojamos darbus restaurējot pussagrauto baznīcu. Kaspars gan laulājies, gan kristījis savu pirmdzimto Annenieku baznīcā.