Slēpņu sērija “Baznīcu stāsti”
Slēpņu sērija ir iedvesmota no Maijas Vanagas grāmatas “Baznīcu stāsti”. Tajā ilggadējā skolas direktore ir apkopojusi atmiņas par vairāk nekā 55 sakoptām un atjaunotām
Latvijas baznīcām. Šajos darbos 25 gadu garumā piedalījušies Rīgas Amatniecības vidusskolas (RAV), tagadējās Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma (RMMT), audzēkņi, veidojot tos kā savus kvalifikācijas darbus.
Geocache series “Church Stories”
This geocache series is inspired by the book “Church Stories” (Baznīcu stāsti) by Maija Vanaga. In this book, the long-standing school principal has gathered memories of more than 55 restored and well-maintained churches across Latvia. Over a span of 25 years, students from Riga Arts and Crafts School (RAV) – currently known as Riga Art and Media School (RMMT) – have actively participated in these restoration works as part of their qualification projects.
Liepupes luterāņu baznīca – 1999. gads
Liepupes (Pernigeles) baznīca celta laikā no 1777. līdz 1783. gadam, to iesvētīja 1783. gadā un baronese fon Meka dāvināja baznīcai Krievijas ģenerālfeldmaršala grāfa Kristofa Burharda Minniha sudraba vakarēdiena kausu, kuru savā zīmējumā attēlojis J. K. Broce. Laikā no 1788. līdz 1792. gadam Liepupes baznīcas mācītāja Johana Klēmeņa bērnu mājskolotājs ir Garlībs Merķelis. Kā liecina ieraksts Liepupes baznīcas grāmatā, vecajā baznīcā 1744. gadā laulājies barons Hieronīms Karls fon Minhauzens ar Jakobīni fon Duntenu – vietējā muižas īpašnieka Fridriha Vilhelma fon Meka (humānista un zemnieku drauga) sievas māsu. Uz baznīcu attiecas arī Minhauzena stāsts par bargo ziemu, sniegu un pie ieputinātās baznīcas torņa smailes piesieto zirgu. Pēc 1971. gada ugunsgrēka baznīcu atjauno, un tikai 1989. gadā atgriežas baznīcas gailis un zvani. Liepupes baznīcas atjaunošana ir Imanta Ziedoņa ideja. 1999. gadā, pēc Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Ojāra Spārīša iniciatīvas un piesaistot RAV audzēkņus, notiek Liepupes baznīcas iekštelpu atjaunošanas darbi. Līdzekļus atjaunošanas darbu materiāliem ziedo vācbaltiešu mācītājs Klauss fon Aderkass, kura priekšteči bijuši vieni no dievnama celtniecības finansētājiem 18. gadsimta beigās. RAV audzēkņi veic arī apmetēju, betonētāju un krāsotāju darbus, pirms uzstāda izgatavotos interjera priekšmetus – altāri, ērģeļu luktu, kanceli, solus.
Darbus veica:
Alvis Barkāns, Kaspars Brigzne, Viesturs Dzenis, Jānis Glezeris, Kristians Rudzītis, Andis Jurjāns, Viesturs Krustiņš, Nauris Stalažs, Normunds Masulis, Jānis Bernāns, Ronalds Bārs, Kaspars Stūrmanis, Mārtiņš Ķibilds, Dairis Muižnieks, Artūrs Liepnieks, Jānis Eglītis, Sandis Legzdiņš.
Ojārs Spārītis
Vairs neatceros, kurš piezvanīja pirmais – Imants Ziedonis vai Ramona Umblija – un aicināja doties līdzi uz Liepupes baznīcu, lai piedalītos Ziemassvētku dievkalpojumā. Šai padomju tumsonības gados nodedzinātajai baznīcai, piepalīdzot no Amerikas trimdas latviešu jaunās paaudzes arhitektam Dainim Šmitam un viņa draugiem no Amerikas latviešu ģimenēm, ar Kultūras fonda atbalstu bija izdevies uzlikt jaunu jumtu. Saprotams, ka Imantam bija svarīgi redzēt, kā desmit gadus pēc senā dievnama atjaunošanas tas dzīvo un kalpo savai draudzei. Kad tikāmies, lai dotos uz Liepupi, bija jau tumša ziemas pēcpusdiena, jo, kā jau pieklājas Ziemassvētku dievkalpojumam, tam bija jānotiek pievakarē. Baznīca bija spoži apgaismota, un mācītājs Atis Vaickovskis nosēdināja mūs netālu no altāra uz kāda no improvizētajiem soliem, kas bija sameistaroti no bērza klučiem un pāri pārliktiem dēļiem. Sēdējām, piedalījāmies dievkalpojumā gan kā klausītāji, gan kā līdzi dungotāji, un, svētbrīdim beidzoties, piegājām pie mācītāja, lai aprunātos – kā klājas draudzei, baznīcai un kādēļ mēs – desmit gadus pēc dievnama atjaunošanas – vēl joprojām sēžam uz klučiem un nevis solos. To jau mēs paši redzējām, ka pārticība šeit nav ciemojusies un to pašu apliecināja arī mācītājs, stāstot, kā viņš ik gadus rakstot vēstules latviešu draudzēm diasporā un lūdzot atbalstu baznīcas iekštelpas atjaunošanai. Bet līdz šim tā arī neesot izdevies savākt kaut cik vērā ņemamu summu. Bet griba redzēt dievnamu atjaunotu esot gan viņam, gan draudzei. Sēžot aukstajā baznīcā, bijām pārsaluši līdz kaulam un tāpat kā visi baznīcēni taisījāmies ātrāk projām. Pa ceļam mēģinājām ieraudzīt ceļa malā kaut vienu kafejnīcu, bet tādas nebija. Pie Lilastes iegriezāmies benzīntankā un tur bija arī kafejnīca ar zibens šautrai līdzīgu zigzagveida jumta kori. Tovakar pie galdiņa arī radās ideja par Rīgas Amatniecības vidusskolas iesaistīšanu Liepupes baznīcas iekārtas atdzimšanā. Labs sākums iedrošina un, sākoties jaunajam 1998./1999. mācību gadam, mēs ar Arvīdu un Maiju izvirzījām sev nākamo lielo izaicinājumu – pamēģināt tikt galā ar Liepupes baznīcas iekārtu, kas apjomā bija divreiz lielāka par Priekules baznīcu. Palīdzēja mana draudzība ar senās baltvāciešu fon Aderkasu dzimtas pārstāvi – mācītāju Klausu fon Aderkasu, kura senči 18. gadsimtā bija vieni no Liepupes baznīcas cēlājiem. Taupīgi rīkojoties ar interjera atjaunošanai piešķirtajiem dažiem tūkstošiem Vācijas marku, mums nevajadzēja izmantot skolas resursus, varējām segt gan kvalitatīvu kokmateriālu, gan krāsu un montāžas detaļu izdevumus. "Kādam" nepatika šāds straujš notikumu pavērsiens, kas solīja baznīcas iekārtas atdzimšanu viena gada laikā un mūsu darbība saskārās ar pretdarbību. Tomēr saprāts uzvarēja un maskētie pārmetumi par to, ka draudzes kases turētāji neredzot atjaunošanas finansējumu, noklusa. Laikam jau kādreizējo baznīcas cēlāju – baronu fon Aderkasu – dzimtas acīs jauno laiku cēlāji nevēlējās izskatīties pārāk ieinteresēti naudā, nevis rezultātā. Rudens pagāja studējot fotogrāfijas, kas bija uzņemtas pirms liktenīgā 1971. gada ugunsgrēka, kurā baznīca izdega pilnībā. Vajadzēja projektēt un zīmēt detaļu rasējumus, ornamentu kompozīcijas. Ziema un pavasaris pagāja, uzraugot studentu darbu iekārtas izgatavošanā, un šī nu bija tā reize, kad Arvīds iesaistīja visu kursu audzēkņus. Pirmkursnieki grieza sīkos ornamentus un gatavoja kokmateriālus, ēvelēja un frēzēja, otrā kursa studentiem tika darbs solu un balkona izgatavošanā, trešā un ceturtā kursa audzēkņi darināja altāra sētiņu, gatavoja kolonnas un kanceļaltāra karkasu, pēc Rīgas Sv. Jāņa baznīcā nolūkota parauga grieza no koka dekoratīvas vāzes, kapiteļus un akanta lapu ornamentus, ko pievienot altāra sānos. Maija vidū veselu nedēļu audzēkņi, strādājot garas stundas, montēja baznīcas iekārtu, bet naktis pārlaida guļam uz matračiem Liepupes vecajā mācītājmuižā. Redzot kādā tempā un cik skaista atdzimst Liepupes baznīca, vairākas draudzes sievas uzņēmās šefību pār studentu ēdināšanu. Uz ugunskura pie baznīcas karājās liels katls un tajā vārījās ēdiens visiem talciniekiem, un viņu bija daudz. Man nācās vairākas reizes braukt pirkt krāsas, jo solu un balkonu virsmas bija lielas un krāsas izgāja daudz. Taču tas nebija nepārvarams šķērslis, tāpat kā tas, ka baznīcas iesvētīšanas dienā, 22. maijā, soli vēl bija mazliet lipīgi, bet, paldies Dievam un audzēkņu darbam pēdējās dienās un naktīs pirms pabeigšanas, neviens svētku dalībnieks nesabojāja svētku drānas. Mazliet jau savādi bija, izbaudot arhibīskapa svētrunu, stāvot kancelē, kas iebūvēta altāra konstrukcijas vidū – augstu virs altāra galda. Draudzes solos sēdošajiem vajadzēja staipīt kaklus, pūloties saskatīt mācītāja galvu, bet balkonā sēdošie varēja lūkoties arhibīskapam tieši acīs. Kancelaltāris nu reiz ir tāda konstrukcija, kas ir paredzēta gan šaurā zemesgabalā iebūvētam pilsētas dievnamam, kurā tieši balkonu vietas sniedz iespēju būt tuvāk mācītājam un tādēļ dziļi personiski sajust viņa runu. Sekojot Apgaismības laikmeta racionālajām koncepcijām par visu baznīcēnu vietu līdzvērtību un vienādu pieejamību, Liepupes baznīca ir celta pēc tā dēvētās šķērsbaznīcas principa un atgādina amfiteātri ar ieeju garensienas vidū un kancelaltāri tai pretī pie otras garensienas. Tā bija draudzes griba, vēloties redzēt atgriežamies iekārtu tādā pašā izskatā, kāda tā bija pirms liktenīgā ugunsgrēka. Un, ja Priekules baznīcas iekārta tika veidota kā stilizēts postmoderns interjers, tad ar audzēkņu spēkiem Liepupes interjera atjaunošanā mēs centāmies radīt zudušajai iekārtai maksimāli tuvinātu kopiju.
Valdis Andersons, tolaik draudzes priekšnieks
Kad biju atgriezies no Zemgales Liepupē, strādāju gan par sovhoza direktora vietnieku, gan sabiedriskajā darbā – par kārtības sargu komandieri. Bieži rīkojām dažādus pasākumus. Vienā no tiem uzaicināju Imantu Ziedoni. Ar viņu arī aizsākās sarunas par baznīcas atjaunošanu, jo Ziedonis bija Kultūras fonda vadītājs un bija jau panācis, ka dažu baznīcu atjaunošanai ir piešķirti līdzekļi gan jumtu, gan logu remontam. Mūsu baznīcas vispār nebija – tikai drupas bez jumta. Sākām apspriesties, kā varētu baznīcu atjaunot. Ziedonis bija devies uz ASV, kur tikās arī ar latviešiem – kādreizējiem Liepupes pagasta ļaudīm. Bija solījums palīdzēt finansiāli baznīcas atjaunošanas darbos. Sākām arī no savas puses aktivizēties – meklējām celtniekus, izstrādājām projektu. Pienāca laba ziņa no ārzemēm – gatavojas ierasties studentu celtnieku vienība, saņēmām arī pirmo finansiālo palīdzību no Zviedrijas, Vācijas, Kanādas. Bija jāorganizē smagā tehnika, autokrāni, celtņi. Daudz darba bija pie gruvešu novākšanas, palīdzēja vietējā Liepupes skola. Lielu atbalstu saņēmām no baronu fon Aderkasu dzimtas pēcteča Klausa fon Aderkasa, kurš bija biežs viesis savu senču īpašumā – Ķirbižu muižā. Ieradās studentu brigāde no ASV – ar saviem instrumentiem, aprīkojumu, atlika tikai organizēt transportu, ēdināšanu un izmitināšanu. Diezgan ātri tika uzlikts jumts, atlika vien torņa atjaunošanas darbi. Ar vietējo ļaužu un tehnikas palīdzību to paveicām. Vēl bija nepieciešams risināt jautājumu par iekštelpu izbūvi, interjeru. Te lieti noderēja tikšanās ar profesoru Ojāru Spārīti kādā seminārā par baznīcu atjaunošanas jautājumiem. Tad arī Ojārs ieteicās, ka ir viena skola, kas varētu šos darbus veikt.
Viesturs Veiss, RAV audzēknis
Mēs, jaunāko kursu audzēkņi, bijām arī iesaistīti Liepupes baznīcas atjaunošanā. Diplomandi veidoja altāri. Kad pirmoreiz iegājām baznīcā – tā bija tukša un nolaista. Vispirms vajadzēja sagādāt kādu balstu altāra veidošanai. Tika nolemts to meklēt tuvējā mežā, kas arī notika: nozāģējām labi lielu priedi un to ar virvēm aiz skolas autobusa, kuru stūrēja šoferis Pēteris, vilkām pāri šosejai uz baznīcu. Tā nostiprināšana notika ar kaut kādām stieplēm, bet tad varēja sākt domāt par altāri. Vēl atceros, kā vārījām lielajā katlā zupu – produktus piegādāja vietējie un Arvīds no tirgus. Reizēm gaļa bija visai trekna un mēs to lāgā negribējām ēst. Arvīdam neredzot speķa gabalus izmētājām vietējos krūmos, par ko ļoti priecīgi bija apkārtējie suņi – tie spietoia ap baznīcu ik pusdienlaiku. Reiz, kad bija paredzēti vēl kādi darbi, kurus negribējās veikt, atbrauca Ojārs Spārītis ar alu un reņģēm. Darbi tika atlikti. Alvis Barkāns ļoti rūpīgi strādāja pie altāra sētiņas, izpulēdams katru elementu, pēc tam vēl ilgi reizēs, kad Alvis bija kaut kur nozudis, mēs smējāmies, ka viņš joprojām taisa sētiņu.
Arvīds Verza
Liepupes baznīcas darbi pierādīja, cik gatavi ir jaunieši paši saliedēties un paveikt visu līdz galam, sīki un detaļās. Vietējie ļaudis bija ļoti atsaucīgi, draudzes priekšnieks ieinteresēts, bet uz vietas sarunātie meistari nesteidzās, jo laikam nebija līdz galam sarunāta atlīdzība. Toties mēs pieķērāmies pie darbiem, kurus mums nebija paredzēts darīt, piemēram, salabojām ar traktoriem izbraukāto baznīcas grīdu (lielās betona plāksnes), nokrāsojām sienas un, kad bijām beiguši, redzam, ka vietējie krāsotāji ar rullīšiem nāk uz baznīcas pusi… Par vēlu! Jauniešiem ir tāda enerģija, ka to nevar neizmantot. Ja ieraugām, ko varam izdarīt, visiem ir gandarījuma sajūta. Arī Liepupē – pēc nedēļas sanākušie cilvēki sajūsmā, puiši smaida, lepnums, labsajūta.
Kaspars Brigzne, 4. kursa audzēknis
Liepupes baznīca. 1999. gada 4. kursa prakse. Taisīju augšējās konstrukcijas. Atceros, sasodīti smagi bija. Bet vispār tas stāsts noteikti sākās ar to, ka 5. kurss nespēja pavilkt savu diplomdarbu un Arvīds pieslēdza mūsu kursu palīgā. Atceros, gulējām mācītāja mājā, Arvīds vārīja zupu milzīgā katlā... bet man nepatika viena lieta – tikko tu savu darbu biji izdarījis, iedeva nākamo. Es un Uģis Keišs apšuvām kāpnes uz altāri no iekšpuses. Tad pateicu, ka pietiek! Un braucu mājās… Jāsaka, ka pēc šīs prakses baznīcu projektā, mani atkārtoti nepierunātu piedalīties nekad.
Normunds Masulis, 3. kursa audzēknis
Liepupes baznīcā bija ļoti daudz līmēšanas darbu – jālīmē daudz vairogu. Nodaļā tika izlemts iegādāties līmi ar cietinātāju. Līme jāsajauc precīzi tik, cik vajag. Protams, ka jaunieši nezināja, cik vajag jaukt, jauca ar uzviju, tad nu rezultātā nodaļa bija pilna ar sakaltušas līmes spainīšiem, otām, rullīšiem. Arvīds dusmās salika tos spainīšus un otas nodaļas centrā un uzrakstīja kauninošu plakātu. Toreiz vēl bija jāmācās pieci gadi. Mācību praksē mūsu kursam bija jāizgatavo gandrīz viss baznīcas interjers. Diplomdarba autoriem bija, cik atceros, tikai sāna kokgriezumi. Pārējo izgatavoja mūsu kurss. Spilgtākās atmiņas ir no montāžas baznīcā. Kādu dienu skolā paziņoja, ka ir pienākusi arī mana kārta doties uz Liepupes baznīcu. Tā nu es ar vēl pāris kursa biedriem iekāpām matračiem pārkrautā autobusā. Autobuss bija tas padomju ražojuma, zilā krāsā ar garo priekšu. Tajā brīdī vēl nedomāju, ka atpakaļ brauksim tikai pēc uzvaras, apmēram pēc nedēļas. Nedēļas laikā izbaudījām Arvīda uz ugunskura vārītās zupas, tēju no fantas pudeles, kas pārgriezta uz pusēm: tam, kuram tika pudele ar to pusi, kas bija ar korķi, bija jārēķinās, ka jāizdzer uzreiz, jo zemē nenoliksi. Tā kā nebiju plānojis, ka būšu tur nedēļu, nekādas papildu drēbju līdzi nebija. Otrajā dienā zeķē parādījās caurums, bet pēdējā dienā abu kāju visi pirksti bija no zeķēm laukā. Uz beigām zupas neviens jau vairs īsti negribēja. Kāds bija atnesis veselu kasti ar kūpinātām reņģēm un tās mēs baznīcā uz balkoniņa notiesājām. Pēdējā nakts bija ļoti saspringta. Arvīds solīja: jums vēl jānokrāso un varat iet gulēt. Tā nokrāsošana beidzās ar pirmajiem gaiļiem. Kad bija pabeigta krāsošana, es ar Dairi Muižnieku ejam ārā no baznīcas un Arvīds paziņo, ka mums vēl pirms miega jānovāc stalažas pie altāra. Tad nu Dairis sapsihojās, viņš ar to lielo āmuru (kuvaldu) aiz dusmām dauzīja tās stalažas un nesa laukā. Man liekas, ka viņš arī lielāko daļu iznesa. Bet 2004. gadā es salaulājos šajā baznīcā, biju lepns par savu darbu.
Gatis Miķelsons, RAV 1998. gada absolvents
Bez manas palīdzības Liepupes baznīcas kapiteļi nebūtu laikus izgatavoti. Es jau biju beidzis RAV un darbojos uzņēmumā, kur bija kopējamā frēze. Arī vēlāk palīdzēju diplomdarbu daudzu detaļu izgatavošanā, jo vienmēr visiem pietrūka laika vai atstāja uz pēdējo brīdi.
M. V.
Liepupes baznīcas projektā pirmo reizi tiek piesaistīti arī citu nodaļu (turpmāk tas notiks regulāri) audzēkņi. Šajā reizē – Tekstilmākslas nodaļas meitenes, kuras darina baznīcas altāra segu. Liepupes baznīcas projekts bija pierādījums tam, ka, veiksmīgi organizējot darbu (iesaistot arī citu kursu audzēkņus prakses darbos), var paveikt lielas lietas. Var apbrīnot draudzes cilvēkus, kas pieredzējuši baznīcas iznīcināšanas procesu, un vietējo iesaisti tajā, uzņēmību un darba sparu, atjaunojot savu dievnamu. Klausoties Andersona kunga stāstu par to laiku, varam tikai priecāties par viņu mērķtiecību un rezultāts ir. Paldies viņiem par to. Bez atjaunotās baznīcas nebūtu arī mūsu projekta.
