GCBTDQD #20 Rūjienas luterāņu baznīca (Traditional Cache) in Latvia created by Santa

GCBTDQD ▼

A cache by Santa_MARA Message this owner

Hidden : 7/5/2026

Difficulty:

Terrain:

Size: Size: micro (micro)

Join now to view geocache location details. It's free!

Watch

How Geocaching Works

Please note Use of geocaching.com services is subject to the terms and conditions in our disclaimer.

Geocache Description:

Slēpņu sērija “Baznīcu stāsti”
Slēpņu sērija ir iedvesmota no Maijas Vanagas grāmatas “Baznīcu stāsti”. Tajā ilggadējā skolas direktore ir apkopojusi atmiņas par vairāk nekā 55 sakoptām un atjaunotām Latvijas baznīcām. Šajos darbos 25 gadu garumā piedalījušies Rīgas Amatniecības vidusskolas (RAV), tagadējās Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma (RMMT), audzēkņi, veidojot tos kā savus kvalifikācijas darbus.

Geocache series “Church Stories”
This geocache series is inspired by the book “Church Stories” (Baznīcu stāsti) by Maija Vanaga. In this book, the long-standing school principal has gathered memories of more than 55 restored and well-maintained churches across Latvia. Over a span of 25 years, students from Riga Arts and Crafts School (RAV) – currently known as Riga Art and Media School (RMMT) – have actively participated in these restoration works as part of their qualification projects.

Rūjienas luterāņu baznīca – 2003. gads
Pirmā Rūjienas baznīca celta reizē ar ordeņa pili 1263. gadā divu kilometru attālumā no pils. Lielākās pārbūves dievnams pārdzīvojis gan 15. gadsimta vidū un 17. gadsimtā. Laika posmā no 1820. līdz 1899. gadam baznīcai piebūvēta otra sakristeja. Rūjienas baznīcas interjera autors ir Pērnavas galdniekmeistars, kas 1864. gadā darinājis arī Smiltenes baznīcas altāri un kanceli. 20. gadsimta sākumā baznīcā atjaunots kārniņu jumts, torņa smaile ar apzeltītu gaili, kurā varējuši iebērt veselu pūru rudzu. Dievnams vairākkārt nopostīts un atjaunots, ap baznīcu uzcelts mūra žogs. Dievnams celts no laukakmeņiem, ārsienā lielo durvju katrā pusē iemūrēti soda krēsli, kuros dievkalpojuma laikā sēdināti laulības pārkāpēji (vīrietis ar sieviešu svārkiem pār galvu, sieviete – ar vīriešu biksēm). Rūjienas baznīca uzskatāma par vienu no vecākajām un lielākajām baznīcām Vidzemē. 1974. gada pavasarī dievnams pilnībā izdeg, to sāk atjaunot 1987. gadā. Iekštelpās redzams tēlnieka Egona Zvirbuļa veidots piemineklis "Uz tēvzemes altāra" – karos un brīvības cīņās kritušajiem varoņiem, izdevies arī saglabāt Igaunijas vācu gleznotāja Fridriha fon Maidela gleznoto altārgleznu, kuru 1836. gadā mācītājs Benjamiņš Bergmanis Tērbatā ieguvis pret veselu pajūga kravu senu bībeļu. 2003. gada Vasarsvētkos notiek RAV audzēkņu atjaunotā baznīcas altāra un kanceles iesvētīšana, kuru vada arhibīskaps Jānis Vanags un prāvests Mārtiņš Irbe. RAV audzēkņi izgatavojuši altāri, kanceli ar baldahīnu, solus, pultis un krēslus.

Darbus veica:
Aigars Ozoliņš, Jānis Ūrmanis, Vadims Ņevjadomskis, Andris Šilinskis, Elvijs Kautenbergs un 3. kursa audzēkņi Uģis Bormanis un Kārlis Briksnis.

Ojārs Spārītis
Liktenīgajā 1971. gadā tā nevar būt tikai sagadīšanās, ka vienas vasaras laikā pēc "zibens spēriena" katrā no trim Latvijas novadiem nodega pa izcilais sakrālajai celtnei. Protams, neviens nepierādīs padomju varas pārstāvju varbūtējo mudinājumu pēc iespējas sāpīgāk aizskart ticīgo cilvēku jūtas, neviens nekad nenoskaidros vainīgo, kuram vai nu bija dots uzdevums, vai pašam "netīšām" kabatā atradās sērkociņi, bet "nejauši" nodega ar izcilu baroka kokgriezumu ansambli bagātā Vārmes baznīca netālu no Saldus, pelnos pārvērtās Liepupes baznīca, atstājot Rīgas–Tallinas šosejas malā tikai bēdīgus mūrus, un kā sāpīgs trieciens gan Latgales katoļticīgajiem, gan kultūras mantojuma sargiem bija Stoļerovas baznīcas bojāeja toreizējā Rēzeknes rajonā. Īpaši pēdējā ir uzskatāma par neaizvietojamu zaudējumu, jo tāds koka dievnams ar pilnībā apgleznotām iekšsienām un griestu velvēm Latvijā bija tikai viens un tā bija Stoļerovas baznīca. Neviens, kurš ir dzīvojis padomju karojošā ateisma apstākļos un pieredzējis režīma naidu pret baznīcu, nevar pārmest man aizdomas par varas pakalpiņu ļaunprātību šo kultūras pieminekļu iznīcināšanā. Ar trimdas latviešu finansiālo palīdzību atjaunotā Rūjienas baznīcas draudze meklēja palīdzību Rīgas Amatniecības vidusskolā un to arī atrada. 2002./2003. mācību gada laikā ar audzēkņu roku un mācību meistaru palīdzību atdzima zudušajai baznīcai identiska iekārta. Teorētiski to nebija grūti izdarīt, jo labvēlīgais liktenis bija lēmis, ka 19. gadsimta vidū Pērnavas galdniekmeistars Johans Mihaels Albrehts Vidzemē bija darinājis vēl divus ļoti līdzīgus interjerus Smiltenes un Ērgļu baznīcām. Kā laiku pa laikam Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņus konsultējošs lektors varēju dot padomu sekot vienīgajam reālajam paraugam, kā to bija vēlējusies arī Rūjienas draudze. Tādējādi atlika "tikai" rūpīgi iepazīties ar kara un cilvēku saudzēto Smiltenes baznīcas iekārtu, to uzmērīt, izprast, lai diplomdarba tapšanas gaitā atdarinātu zudušajam oriģinālam maksimāli tuvinātas sarežģītās neogotiskās arkas, konstruktīvos un ornamentālos motīvus.

Maija Avota
Runājot par tā sauktajām rekonstrukcijām, visu nosaka pieejamo vēsturisko materiālu, fotoattēlu daudzums un kvalitāte. Un, tā kā pārsvarā tie ir nelielā skaitā, tad faktiski atjaunotie interjeri, altāri ir parafrāzes par kādu stilu vai tēmu. Piemēram, Rūjienas baznīcai bija saglabājušās vecās fotogrāfijas, un draudzes locekļi teica – mēs gribam tā, tieši tā un ne citādi. Lai gan skaidrs, ka no seniem attēliem nav iespējams izveidot ne precīzas kopijas un reizēm pat ne visai tuvas rekonstrukcijas. Nu neiznāk tas tieši, tieši tā. Tad jāmeklē proporcijas, ritmi, noskaņas. Varbūt šādā darbā radošais moments ir mazāks, ka esmu saistīta ar formu, kas vecajās fotogrāfijās uzminama, bet gandarījums tāpat ir liels, ja darbs izdodas. Rūjienas baznīcu iesvētīja Vasarsvētkos. Neaizmirsīšu vecos rūjieniešus. Tās tantes ar lakatiņiem, kas ar asarām acīs teica: "Paldies, meitiņ, paldies, tā ir mūsu vecā baznīca."

Mudīte Tauniņa, draudzes locekle, stāstniece
.. tautā cienītais mācītājs Gustavs Bergmanis (1749–1814) mīlējis teikt: "Ēd ar sātu, dzer ar prātu. Ja gribi no arkla bagāts tapt, tad ar pats." .. kad 1974. gadā dega baznīca, tās apzeltītais gailis ar vēsturisko kapsulu vēderā "nolidoja" kaimiņu sētā, tā palikdams neskarts. Nodevām muzejā un ar Rietumu bankas palīdzību restaurējām. .. dievnama pažobelē atradām 300 gadus vecu kroņlukturi, ko restaurēja kopā ar svečturiem. .. bojāto zvanu nolēmām nerestaurēt (tas izmaksātu tikpat, cik jauns), bet pasūtījām Polijas firmai. Tagad mums ir jauns zvans, tikai tā uzrakstā ir drukas kļūda, ko apmeklētājus allaž rosinu atrast. .. bija paredzēts skārda jumta segums, bet draudze nobalsoja par dakstiņu jumtu. Organizējām akciju – svētdienā katrs apmeklētājs pēc dievkalpojuma varēja nopirkt vienu dakstiņu un uzrakstīt savu novēlējumu baznīcai, tā savācām naudu un mums ir dakstiņu jumts ..

Druvis Paeglis, Rūjienas Sv. Bērtuļa luterāņu baznīcas draudzes priekšnieks 2003. gadā
Pēc ugunsgrēka 1974. gadā galvenie mūsu baznīcas, izņemot torni, atjaunošanas darbi tika pabeigti 1993. gadā. Diemžēl līdz šim nebija atjaunots baznīcas altāris un kancele. Pēc mūsu tā laika mācītāja, prāvesta Mārtiņa Irbes iniciatīvas, tika uzsāktas sarunas ar Rīgas Amatniecības vidusskolu par interjera atjaunošanu. Tādā veidā altāra un kanceles atjaunošana skolotāja Arvīda Verzas vadībā kļuva par šī gada RAV abiturientu diplomdarbu. Jau kopš projekta prezentācijas, mūsu draudzei bija redzams, ka šī 19. gadsimta vidus interjera atjaunošana ir uzticēta cilvēkiem, kuri šo sarežģīto meistardarbu ir izpētījuši sīkumos un spējīgi izgatavot gandrīz autentisku kopiju. Gan altāris, gan kancele sastāv no ļoti sarežģītām detaļām, kokgriezumiem, salaidumiem, kuri tika izgatavoti nevainojamā kvalitātē. Ir nepārprotami redzams, ka šie puiši ir lieliski apguvuši savu arodu un droši var tikt saukti pa "amatniekiem", šī vārda vislabākajā nozīmē.

Kārlis R. Zikmanis, Rūjienas Sv. Bērtuļa luterāņu baznīcas draudzes evaņģēlists 2003. gadā, patlaban Rīgas Krusta baznīcas mācītājs
Rūjienas Sv. Bērtuļa draudzes atjaunotais altāris un kancele ir ļoti labi izstrādāti un vēl skaistāki, nekā biju iedomājies. Meistarība ir ļoti augsta, un ir redzams, ka audzēkņi ir pievērsuši uzmanību ne tikai kopskatam, bet arī detaļām: piemēram, uz altāra virsmas ir pieci krustiņi iegravēti, kā pienākas. Altāris ir labi izplānots praktiskai lietošanai: altāra virsma ir piemērotā augstumā, kā arī altāra sētiņa. Jaunās idejas, kas nākušas klāt, arī ir labi izdomātas: piemēram, altāra sētiņai nav vārtu un var brīvi ieiet pie altāra no abām pusēm bez liekām pultīm. Pults, kas vēsturiski nebija komplektā ar altāri un kanceli, arī ir ļoti labi izstrādāta un iederas kopā ar altāri un kanceli. Draudzes locekļu atsauksmes ir labas, sevišķi no vecākā gadu gājuma draudzes locekļiem, kuri ir redzējuši vēsturisko altāri pirms 1974. gada ugunsgrēka. Viņi izsakās, ka līdzība ar veco ir ļoti liela. Draudze ir ļoti priecīga par šo diplomdarbu un vērtē to sevišķi augstu. Manas atmiņas par laiku, kad atjaunoja Rūjienas vēsturisko altāri un kanceli, ir daudz, kaut ar laiku cenšos koncentrēties uz spilgtajiem brīžiem. Es atceros, kad saņēmu ziņu, ka Amatniecības skolā ir lēmuši restaurēt Rūjienas altāri un kanceli. Tā bija lieliska ziņa, bet līdz ar to es biju apbēdināts. Iepriekšējais mācītājs bija sācis šo procesu un ar viņu pārcelšanu citā draudzē atstājis to manā atbildībā. Es vēl nebiju ordinēts mācītājs, bet tikai teoloģijas students, kam uzticēta sava pirmā kalpošana draudzē. Es ļoti labi sapratu, ka draudzei bija jāmeklē finansējums materiāliem, un nezināju, kā lai to savācu. Ar draudzes ziedojumiem nepietiktu. Tādēļ pēc karstas lūgšanas Dievam pie vecā altāra (paaugstināts ēdamgalds uz ķieģeļiem), es ķēros pie darba. Rakstīju vietējai avīzei "Rūjienas Vēstnesis" un Rūjienas televīzijai, lai informētu plašāku publiku par svarīgo notikumu, un aicināt ziedot Dieva un Rūjienas godam. Meklēju mūsdienu mecenātus, tādus kā Māris Slokenbergs, bijušā Rūjienas draudzes mācītāja Roberta Slokenberga dēls. "Lattelecom" nāca pretī un uzstādīja ziedojumu tālruni. Meklējām atbalstu pie mūsu ārzemju māsu draudzēm Zviedrijā, Kanādā un Amerikā. Ļoti daudzi atsaucās. Paldies Dievam! Es atceros, kad audzēkņi pirmo reizi atbrauca pie mums parādīt maketu un stāstīt par iecerēto. Draudze bija ļoti sajūsmunāta, sevišķi tie draudzes locekļi, kuri bija redzējuši veco altāri, kas gāja bojā baznīcas ugunsgrēkā. Personīgi es biju pārsteigts, cik jauni bija tie audzēkņi un ar kādu drosmi (bez augstprātības) viņi rādīja. Es zināju, ka Arvīda Verzas pārraudzībā esam drošās rokās. Dienas, kad sākās uzstādīšanas darbs, bija vētrainas. Draudzes kundzes bija gatavas sagādāt puišiem ēdienu, kaut Verza teica, ka paši tiks galā. Visi nakšņoja baznīcas sakristejā lejas stāvā, guļammaiss pie guļammaisa. Šis fakts būs svarīgs vēlāk. Draudzes cilvēki gādāja ūdeni ko dzert un mazgāties. Un tualete, mums par apkaunojumu, bija netālu esošā divvietīgā sausā tualete, ko arī lietoja katrs garāmgājējs (un dzērāji). Tā diena bija klāt. Es, nesaskaņojot laiku ar Verzas kungu, paziņoju, ka dievkalpojums šai Vasarsvētku dienā būs, kā ierasti – pulksten 11.00. Viņš gribēja vēlāk pēcpusdienā, lai pēdējās detaļas varētu pabeigt. Vidusskolā es piedalījos teātra pulciņā un zinu, ka pirmizrādes vakarā viss vēl ir slapjšs. Tā arī bija ar mums. Pats altārgalds bija sauss, bet retabls – nē. Citādi viss bija ideāli. Kad ieradās arhibīskaps Jānis Vanags, viņš sagādāja pārsteigumu, par ko jau minēju. Es biju tik aizņemts ar sagatavošanos dievkalpojumam, ka aizmirsu lūgt kādam citam viņu sagaidīt. Viņš ienāca pa sakristejas durvīm tumsā un gandrīz paklupa aiz kāda guļammaisa. Kad es viņu atradu, viņš pieklājīgi ar humoru man vaicāja: "Arhibīskapu negaidījāt?" Dievkalpojums bija labi apmeklēts. Kad arhibīskaps iesvētīja jauno altāri, viņš pamanīja detaļas, ko audzēkņi bija iekļāvuši, piemēram, piecus iegravētus krustus altāra virsmā, simbolizējot Kristus brūces. Kaut neviens, pat mācītājs to neredz ikdienā, jo altāris ir apsegts, ir labi zināt, ka tāda detaļa ir. Arhibīskaps savā uzrunā teica, ka līdzīgi Ābrahāmam, kurš uzcēla altārus visās vietās, kur viņš gāja, ir svarīgi arī mūsdienās uzcelt un atjaunot altārus, lai ir vieta, kur satikt Dievu. Un es domāju, ka ir labi, ka ir skola un meistari, kas māca nākotnes meistariem to darīt. Vizitācijas (jeb bikts) krēsls arī ir izcils mākslas darbs. Kokgriezumos var redzēt daudz stundu ieguldīto darbu, kā arī audzēkņu meistarību. Kaut vēsturiski altārtelpas (prezbitērija) ansamblis nesaturēja šādu krēslu, tas ļoti iederas pašreizējā ansamblī, un mūsu draudze ieies vēsturē kā pirmā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudze ar šādu mākslas darbu. Rīgas Amatniecības vidusskola var lepoties ar to, ka jūs gatavojat šāda līmeņa amatniekus, kā arī ar jūsu meistarīgajiem skolotājiem Arvīdu Verzu un Maiju Avotu.

Uģis Bormanis, tolaik 3. kursa audzēknis
3. kursa nobeigumā mums katram kursa darbā bija jāizgatavo krēsls, pēc brīvas izvēles, jebkādā stilā, bet ar zināmu sarežģītības līmeni, kas atbilstu mūsu skolas prasībām. Tai laikā jau biju iepazinies ar topošajiem diplomandiem Aigaru Ozoliņu, Jāni Ūrmani, Vadimu Ņevjadomski, Andri Šilinski un Elviju Kautenbergu, kuri strādāja pie sava diplomdarba Rūjienas baznīcas altāra un kanceles izgatavošanas neogotikas stilā. Par savu kursa darbu, kopā ar kursa biedru Kārli Briksni, biju izvēlējies izgatavot altārkrēslu šādā pašā stilā, līdz ar to mūsu projekti tika apvienoti vienai baznīcai. Biju ārkārtīgi pacilāts, jo bijām iesaistīti ne tikai slīpēšanas darbos, bet nu jau bijām daļa no kaut kā liela. Skaistas atmiņas ir par piedzīvoto kopā ar šiem jauniešiem, daudz smieklu un sūra darba mirkļu, bet kopumā ārkārtīgi pozitīvā gaisotnē. Neiztikām arī bez kāda skarbāka mūsu nodaļas vadītāja Arvīda Verzas vārda, kurš vienmēr zināja, kad vajag kopā pajokot, kad sadot pa ausīm, viņš bija tāds nodaļas viedais, ko visi cienīja un respektēja, protams, bez viņa līdzdalības nodaļā nekas nenotika. Visaizraujošākais bija brīdis, kad visas detaļas bija sagatavotas un devāmies ceļā uz Rūjienu, jo tikām iesaistīti arī altāra uzstādīšanas darbos. Sākās, manuprāt, nedēļu, ilgs uzstādīšanas posms – līdz svētdienas dievkalpojumam, kad visam vajadzēja iemirdzēties jaunā gaismā. Valdīja lielisks komandas gars, nogurums un brīžiem bezspēks ne mirkli neņēma virsroku pār cēlo mērķi, kurš visiem bija viens, priecēt cilvēkus ar jauno altāri un biktskrēslu. Jauki mirkļi tika piedzīvoti, kad vietējās sirmmāmiņas mums nesa dažādus cienastus turpat baznīcas pagalmā, tur arī ieturējām maltītes, vārot zupu lielajā katlā. Skaidri atceros nakti, kad tika uzstādīta altāra arka, kas svēra vairākus simtus kilogramu un to vajadzēja uzstādīt altāra augšpusē, vairāku metru augstumā. Viss process notika kā seno romiešu laikos, būvējot mājas, ar striķiem un uz apšaubāmas stabilitātes pašbūvētām stalažām, bet viss bija izplānots precīzi, ar dažiem izņēmuma momentiem, kur savu vārdu, protams, bilda mūsu nodaļas vadītājs, piemetināms, ka atrodamies dievnamā, bet tas viss pieder pie lietas. Un skaists svētdienas rīts, kad baznīcas durvis tika atvērtas cilvēkiem, altāris mirdzēja saules apspīdēts, ziedi un asaras, sirsnīgas pateicības, kas aizgaiņāja visu nogurumu. Milzīga gandarījuma sajūta. Pēc šī notikuma biju pārliecināts, ka savu diplomdarbu veidošu kādai baznīcai, taču gribu to izvēlēties pats.

M. V.
Atceros to svētdienu, kad skolas pedagogu grupa ieradāmies apskatīt puišu veikumu un piedalīties dievkalpojumā. Kā ļoti bieži – pēc ražīga darba daži no diplomandiem bija iesnaudušies, bet tas jau nemazināja viņu veikumu. Ļoti interesants (salīdzinājumā ar citu dievnamu mācītājiem) man šķita mācītāja, liekas Mārtiņa Irbes, sprediķis, kurā viņš stāstīja, ka tā nav mūsu darīšana, ko Kristus viens pats darīja tuksnesī... un to es vēl šodien nezinu… 2025. gada vasaras nogalē, atkal esot Rūjienā un klausoties pilsētas patriotes un stāstnieces Līgas Siliņas interesanto stāstu par Rūjienu un tās ļaudīm, par atraktīvo un skaisto mācītāju Robertu Slokenbergu un viņa aizraušanos ar stiprajiem dzērieniem, par skolotāju Jūliju Skujiņu, par Rūjienas trīspadsmit pieminekļu likteni, par Rūjienas sadraudzības pilsētu Higašikavu Japānā, atkal priecājos par Latvijas cilvēku patriotismu, savas dzimtās vietas mīlestību un turēšanu godā.