#21 Kārķu luterāņu baznīca
Please note Use of geocaching.com services is subject to the terms and conditions
in our disclaimer.
Slēpņu sērija “Baznīcu stāsti”
Slēpņu sērija ir iedvesmota no Maijas Vanagas grāmatas “Baznīcu stāsti”. Tajā ilggadējā skolas direktore ir apkopojusi atmiņas par vairāk nekā 55 sakoptām un atjaunotām Latvijas baznīcām. Šajos darbos 25 gadu garumā piedalījušies Rīgas Amatniecības vidusskolas (RAV), tagadējās Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma (RMMT), audzēkņi, veidojot tos kā savus kvalifikācijas darbus.
Geocache series “Church Stories”
This geocache series is inspired by the book “Church Stories” (Baznīcu stāsti) by Maija Vanaga. In this book, the long-standing school principal has gathered memories of more than 55 restored and well-maintained churches across Latvia. Over a span of 25 years, students from Riga Arts and Crafts School (RAV) – currently known as Riga Art and Media School (RMMT) – have actively participated in these restoration works as part of their qualification projects.
Kārķu luterāņu baznīca – 2002. gads
Kārķu dievnams celts kā Ērģemes baznīcas filiālbaznīca 1779. gadā, 1823. gadā dievnams slēgts. Kārķu draudze atjaunota 1994. gadā un divu aktīvu ģimeņu – Kalniņu, Pētersonu – un mācītāja Gunta Kalmes rosināta, sāk risināt jautājumu par dievnama celtniecību. Jaunās baznīcas pamatakmens likts 1999. gada 1. jūnijā (arhitekte Tamāra Agriņa). Lielu daļu celtniecības finansē Berlines luteriskā draudze, Zviedrijas misionāru organizācijas un Gustava Ādolfa fonds.
RAV audzēkņi izgatavojuši altāri, krucifiksu, solus, kanceli un ērģeļu luktu.
Darbus veica:
Klāvs Romanovskis, Oskars Utināns, Māris Krievs, Ģirts Marots.
Par baznīcas projekta un būvniecības kaislībām (divi projekti) var lasīt tā laika presē, taču beigās visi vienojas: Kārķu baznīcas vieta noskatīta kalna galā. Ģirts (Kalniņš) tur uzstādījis lielu svētījošu krustu. Turpat atrodas baronu kapavietas. Tās sakops un neaizskars, bet kādreizējās kapličas mūrus iekļaus baznīcas ēkā un izmantos sakristejas izveidošanai. Baznīca būs no koka, ar kupolveida griestiem. Apkārtnē mežu izveidos kā parku. Tajā cels mācītājmāju un svētdienas skolu. (Ilze Galkina, NRA,06.05.1997.). Vai mēs par to kādreiz varējām sapņot pat vispārdrošākajos sapņos? Kurš toreiz varēja uzdrošināties domāt, ka ir iespējams mūsu mūža laikā baznīcu uzcelt? Reti, pavisam reti kārķēniešiem bija iespēja būt baznīcā – reizēm brauca uz Valku, uz Ērģemi, reizēm uz Rūjienu, kur kalpoja mans tēva brālēns Eduards Plikšs. .. Pēc leģionāru atgriešanās no Sibīrijas mēs braucām par to pateikties Dievam Piksāru baznīcā. Domājot par jauno Kārķu dievnamu, es domāju par tām iespējām, ko tas sniegs pagasta ļaudīm. Es iztēlē redzu, kā tur Lieldienās pulcējas lieli un mazi, kā Vasarsvētkos visus vieno kopīga dziesma un bērzu smarža, kā vienkāršā svētdienā solos līdzās apsēstas tuvi un tāli kaimiņi, atbraukuši šurp ar mašīnām, velosipēdiem un varbūt pat ar zirgiem .. Varbūt kā senos laikos puiši un meitas saskatīsies baznīcā, nevis diskotēkā .. (Gunta Micāne, "Monreālas Latviešu biedrības Ziņotājs", Nr. 12.,01.12.2000.)
Mārīte Kalniņa, draudzes locekle
Kad 1994. gadā dibinājām draudzi, doma par baznīcu jau bija. Nākamajā gadā Guntis Kalme uzaicināja no Berlīnes bīskapu Šoni (Schöne), kurš bija ļoti palīdzīgs dievnama tapšanā. Es gan jokoju, ka bīskapu mūsu meitas "uzpirka" par meža zemeņu krūzi, kuru abas pielasīja tepat mežā un uzdāvināja bīskapam. Bīskaps pats piedalījies Berlīnes dievnamu atjaunošanā pēc kara, viņa atsaucība finanšu piesaistē bija ievērojama. Visu vācām pa mazumiņam. Mūsu ērģelniece Lāsma Siliņa iepazinās ar zviedru Magnusu Olsonu, kurš kopā ar diviem citiem jauniem mācītājiem ieradās Latvijā un dažu gadu laikā apguva latviešu valodu, apprecējās un kalpoja Kārķu draudzē septiņus gadus. Ar viņa palīdzību un zviedru draugu biedrības atbalstu, kā arī vietējo ļaužu ziedojumiem, notika dievnama celtniecība. Mūsu baznīca ir pirmā luterāņu baznīca, kas uzcelta Latvijas neatkarības laikā. Kad 2001. gada rudenī Rīgas Amatniecības vidusskolas pārstāvji Maija Avota un Arvīds Verza ieradās Kārķos, mūsu baznīca bija tikai apšūta ar dēļiem un iekšpusē izvilkta melna plēve. Arvīds noteica: līdz pavasarim jābūt apmestai un izbalsinātai iekšpusei. To apsolījām, bet nebija viegli – naudas nav, ziema smaga, celtnieki uzstājīgi, bet tikām galā. Aizvedām kokmateriālus uz skolu un gaidījām rezultātu. Kad ieradās jaunieši un skolotājs, darbi veicās ātri. Tas bija dažu dienu darbs. Vēl visi paguvām novīt ozollapu vītni.
No Koka mākslinieciskās apstrādes nodaļas pedagogu sanāksmes protokola 2001. gada 19. decembrī:
Interjers jāveido pašiem, ievērojot modernisma elementus, ko vēlējās draudzes vadība .. varētu būt doma par pusapli .. Maija Avota norāda, ka logi strādās kā gaismas nesēji, tie nav jāaizsedz .. slīpie balsti sagādā problēmas. Jāizgatavo altāris, soli, kancele, balkona lukta, kolonnas, kristāmtrauks. Kā taisīs kolonnas? Atbilde – ar cauru vidu ar četriem dēļiem. Darba apjoms atbilst diplomdarbam, bet nebūs lielu kokgriezumu.
Ģirts Marots, 4. kursa audzēknis
Mēs, vairāki kursa biedri, nemaz nebijām domājuši par baznīcu projektu, kad Arvīds mūs pasauca un pierunāja ķerties pie Kārķu baznīcas interjera priekšmetu izgatavošanas. Vienlaikus baznīcā strādāja arī citi meistari, kas bija izgatavojuši kāpnes un tās montēja pie balkona. Mēs, savukārt, strādājām pie balkona sētiņas. Kad gribējām nokāpt, izrādījās, ka kāpnes nav piemontētas un mēs ar visām nobraucām lejā. Vienam vīram trāpījās zila acs, citādi nekas. Ar Arvīdu ari nekādi joki nebija – ja pateica, tad bija jāizdara. Gulējām siena šķūnī uz augsta siena panta, no kura rītos Arvīdam bija grūti mūs nodabūt lejā, vienmēr nāca miegs. Montējām karnīzi, konstrukcija bija ļoti smaga, Arvīds regulēja, bet man šķita, ka nebūs pareizi. Mazliet sadusmojāmies un sakliedzāmies, bet vēlāk viņš atzina, ka man bijusi taisnība. Te pirmoreiz pielietojām kolonnu izgatavošanā līmēšanas metodi (nevis pilnkoka). Mums tas diplomdarbs bija ļoti sasteigts. Cik es atminos, Kārķu baznīca mums kā diplomdarbs pašiem nebija plānots un tā projekts tika realizēts ļoti lielā steigā. Arī nodošana bija vienu mēnesi ātrāk nekā pārējiem. Bet prieks par visiem iesaistītajiem, kas bija mūsu komandā.
Liene Veinberga, draudzes vecākā
Mūsu dievnama pirmsākumi saistīti ar Ēveles baznīcu un manu vecāku – Ģirta un Mārītes Kalniņu – draudzību ar mācītāju Gunti Kalmi, kas iesvētīja viņu laulību un iesvētīja arī mūs ar māsu. Viņš bija tas, kurš rosināja celt Kārķos pašiem savu baznīcu, nevis braukt uz Ēveli. Par celtniecības procesu – atceros, ka tas bija grūts laiks, gan fiziski, gan finansiāli, bet draudze tika galā. Kad ieradās jaunieši no skolas, reizēm mēs, trīs draudzenes skolnieces, apskatījām, kā viņiem veicas. Puiši strādāja veikli, jo laika bija maz. Man atmiņā pirmais Ziemassvētku dievkalpojums jaunajā baznīcā. Sanāca tik daudz ļaužu, ka nebija vietas kur apsēsties. Tad iznesām visu lieko un saveidojām sēdvietas. Bija sniegaina ziema un baznīcas jumts bija apsnidzis, taču no cilvēku siltuma jumts sasila un sniegs pārvērtās sīkās ūdens straumēs. Zvana uzstādīšana bija sava veida internacionāls process, to ar vinču vilka trīs vīri – latvietis, zviedrs un ukrainis. Daudz esam darījuši baznīcas apkārtnes sakopšanā – rakstījuši projektus, dabūjuši finansējumu lapenes (ticības, cerības un mīlestības) iekārtošanai, izbūvējuši atpūtas laukumu, vēl ceram uz atsevišķa nama iekārtošanu draudzes vajadzībām tepat netālu pāri ceļam. Un te, labajā torņa pusē, ir mazs caurums – to katru gadu izkaļ vietējais dzenis (neskatoties uz mūsu pielabojumiem), atkal un atkal atgriežoties pēc kaut kādas savas vajadzības. Un vēl – ja rūpīgi lasāt informāciju par baznīcu, varat atrast, kur glabājas dievnama atslēga.
Additional Hints
()