Birzes stacijas vilciens

Slēpņotāj, būšu priecīgs, ja atkal man būs lemts redzēt vilciena vagonam garām paslīdošo Lāčplēša un Vecumnieku dzelzceļa stacijas. Arī Jelgavā, kur kādreiz devos vai katru dienu, sen nav būts! Bet no Jelgavas - priekšā visa pasaule. Toreiz, kad biju vēl īsts un pastāvošs, ārpus dzimtajām ārēm nekur netiku, bet tagad Tu vari mani aizvest pat pagaršot alu Oktobrfestā vai apskatīt mūžam karstos geizerus Islandē vai tuksnesi Āfrikā. Un ,ja nu man izdotos satikt pingvīnu ledainajā Antarktīdā? Nē, nu tad gan es gribētu, lai mani atved atpakaļ palielīties dzimtajā Umpārtē pirms došanās nākamajā piedzīvojumā. Sargā un nepazaudē mani! 

Sveicināts, slēpņotāj! Tu mani pirmo reizi atradi zudušā dzelzceļa stacijā "Birze", kura manai metāla sirdrij tik tuva un pazīstama. Lai arī esmu pieņēmis vilciena, kurš par šīm sliedēm sen vairs nekursē, izskatu, esmu tikai iedomāts un varu būt gan vilciens, kas kādā karstā 1936.g. vasaras vakarā piestājis, lai uzņemtu kādu Umpārtes zemnieku ceļā uz Jelgavu, gan tuvējo "Preiļu" mājas saimnieka dēls, kas atgriezies uz ziemas brīvdienām no studijām Jelgavā. Bet varbūt es esmu Jirgens Krīgers, kas šeit atgriezies no Vācijas, lai atkal saimniekotu Umpārtes muižā tikai, lai redzētu to iznīkstam uz visiem laikiem kara laikā. Varbūt es esmu viņa tēvs Johans, kas boļševiku nošauts uz mūžu palicis Umpārtes zemēs dzimtas kapos. Bet varbūt es esmu aiz vilciens paslēpies nobijies mazs bērns, kuru 1941.g. jūnijā ar ģimeni izrāva miegā no "Rempu" mājām, lai piespiedu kārtā vestu prom no dzimtenes uz Krasnojarsku. Varbūt es esmu sliedes, kas bija ir un būs pat, ja apkārtnes un cilvēku, kurus reiz vedu, vairs nekad neredzēšu. Esmu gandrīz vai mūžīgs un labi atminos, ko šeit redzēju 1924. gadā, kad pirmo reizi piestāju jaunatklātajā Birzes stacijā, bet ko manām acīm šeit būs skatīt 2124. gadā?