1944.gada 23.decembrī plkst. 9.00 sākās ārkārtīgi spēcīga krievu artilērijas
sagatavošanas uguns visā 19.divīzijas un vācu 21.LF divīzijas iecirknī.
Krievi laida darbā arī kaujas aviāciju – vienlaikus gaisā bija vairāk nekā 500
lidmašīnu. Pēc apmēram divu stundu artilērijas uguns krievi sāka uzbrukumu. Pret 21.LF divīzijas centru krievi raidīja veselu tanku korpusu un tiem izdevās
pārraut vācu pozīcijas, bet tad tie Dirbu, Rumbiņu rajonā uzdūrās ļoti labi maskētām
artilērijas pozīcijām – majora Ozola (2.art.p./III) un majora Insberga (2.art.p./II)
divizioni uzsāka uguns kauju ar tankiem, šaujot tiešā tēmējumā. Varenajā tanku un
artilēristu divkaujā uzvarēja latviešu artilēristi: kaujas laukā dega 14 sašauti krievu
tanki, daudzi tika bojāti un pazuda no kaujas lauka. Pārējie tanki palika respektējamā
attālumā, šāva, bet uz priekšu nevirzījās.
Šajā kaujā tika sadragātas krievu tanku korpusa divas brigādes.
Pateicoties mūsu artilēristu aukstasinībai un prasmei, tika novērsts liktenīgais krievu
tanku pārrāvums Ventspils virzienā, kas būtu nozīmējis Kurzemes cietokšņa tūlītēju
galu.
24.decembrī ar gaismu krievi turpināja uzbrukumus dažādos frontes iecirkņos. Bieži
taktiskie atbalsta punkti gāja no rokas rokā izcīnot mežonīgas tuvcīņas.
Krievu skaitliskais pārsvars bija desmitkārtīgs un vairāk, tāpat arī kaujas tehnikas un
smago ieroču un munīcijas nodrošinājums bija nesalīdzināmi pārāks. Bet latviešu
karavīru sīkstums un varonība ļāva visus uzbrukumus atsist. Kauju ārkārtīgo smagumu raksturo 25.decembra cīņas Dirbu rajonā – te vltn.
Ancāna vadītā t.s. kaujas skolas grupa atsitot nepārtrauktus krievu uzbrukumus, ar
tuvcīņas līdzekļiem iznīcināja 12 krievu tankus.
Jura Soikāna ilustrācija
Savukārt, netālu ielenktā 2.art.pulka vltn.Eglāja batertija, kurai bija palicis tikai
viens lielgabals – ar to sašāva 4 ienaidnieku tankus.
Nākošā dienā vltn. Ancāna grupa saņēma atļauju izlauzties no ielenkuma. Sīvajā
kaujā no 180 vīriem pie savējiem atgriezās 35, tajā skaitā arī ievainotais vltn. Ancāns. Kritušos un ievainotos izvāca ar triecienlielgabaliem.
26.decembrī sevišķi grūtas cīņas norisinājās ap Rumbām, ko aizstāvēja 19.div.
izlūku bataljons majora E.Laumaņa vadībā. Rumbas vairākkārt gāja no rokas rokā,
kamēr beidzot palika mūsējās.
27.decembra priekšpusdienā kauja no jauna iedegās ar smagumpunktu gar ceļu
Tempji – Jāņukrogs. Visi ienaidnieka mēģinājumi izlauzties uz Jāņukrogu arī šai dienā
sabruka aizstāvju ugunī.
28.decembrī atkal sevišķi izcēlās 19.izl. btl. Kaut arī noguris un iepriekšējo 2 dienu
nemitīgās kaujās cietis zaudējumus, tas smagās tuvcīņās atguva Rumbas un
Birzniekus, pirmo punktu pat 2 reizes. Arī 44.k.p. 1.rota vltn. Sūnas vadībā, kas
aizstāvēja Bitšķēpus, vārda vistiešākā nozīmē cīnījās līdz pēdējam vīram. Rotai
uzbruka 2 ienaidnieku bataljoni. Nelaimīgā kārtā nedarbojās rotas sakaru līdzekļi, un
rota bija spiesta cīnīties pilnīgi viena bez jebkāda uguns pabalsta. No smagās tuvcīņas
mudžekļa izkļuva tikai 11: vltn. Sūna ar cauršautām krūtīm, ltn. Pētersons ar
sadragātu roku un vēl 9 smagi ievainoti vīri.
Svinot Ziemassvētkus jeb Ziemas saulgriežu gadskārtu un dedzot bluķi, godināsim
mūsu karavīrus, kas pirms 68 gadiem šajā laikā dedzināja krievu iebrucēju tankus un
svētku salūtu šāva ar pārkarsušiem kaulu zāģiem.