Purvs - sauszemes platība, kurai raksturīgs pastāvīgs vai ilgstošs mitrums, specifiska augu valsts un kūdras uzkrāšanās. Purvs ir viens no mitrājuveidiem. Saskaņā ar Latvijā pieņemto kūdras atradņu klasifikāciju purvainu vietu var uzskatīt par purvu tad, kad kūdras slāņa biezums tajā pārsniedz 0,3 metrus. Savukārt no bioloģiskā viedokļa par purvu tiek saukta jebkura vieta, kurā dominē purvam raksturīga augu valsts - un šāda augu valsts var izveidoties pat tad, ja kūdras slāņa biezums ir tikai 5 centimetri.
Purvam raksturīgi, ka šeit aug augi, kam nepieciešams liels daudzums mitruma un tādi augi, kas spēj pielāgoties mitrumam. Beidzoties veģetācijas periodam purva augu virszemes daļa atmirst un daļēji satrūd. Tā kā purva augsne ir ļoti mitra un augsnē nenotiek aktīva ūdens apmaiņa, t.i. ūdens purva augsnē ir stāvošs, trūdēšanas procesā ātri tiek izmantots ūdenī esošais skābeklis un izveidojas bezskābekļa vide. Šādā vidē trūdēšana praktiski apstājas, tālākā organisko atlieku sadalīšanās notiek daudz lēnāk.
1933. gadā kūdras ražošanu Zariņa purvā sāk valsts Salaspils kūdras fabrika. Ražo pakaišu kūdru un smeltni - pakaišu izsijas, ko izmanto dārzkopībā, puķkopībā, zemes uzlabošanai. 1936.-1937. g. fabrika no saražotajiem 97300 saiņiem uz Ameriku eksportē 9600 saiņus, bet atlikumu pārdod vietējā tirgū. Ierīko šķūņus un nojumes 6km kopgarumā pakaišu kūdras žāvēšanai, uzceļ mītnes strādniekiem. Lai veicinātu un atbalstītu dārzkopību un lauksaimniecību, kūdras pakaišus pārdod zem pašizmaksas, ar lielu valsts piemaksu. Kurināmās kūdras ražošana plašākā mērogā iezīmējās ar 1935. gadu, kad toreizējās Zemkopības ministrijas Zemes departamenta Kūdras nodaļa un Tautas labklājības ministrija uzstādīja vairākus elevatorus un līdztekus pakaišu kūdrai uzsāka arī kurināmās kūdras ražošanu. Līdz tam laikam no valsts iestādēm kurināmo kūdru ražoja vienīgi Cietumu departaments. Kurināmo kūdru Salaspilī ražo tikai savām vajadzībām un to nepārdod. 1937. gadā no Salaspils dzelzceļa stacijas uz valsts kūdras fabriku izbūvē divu kilometru garu platsliežu atzaru, kas mūsdienās ir nojaukts.
1958. gadā Salaspils kūdras fabrika kļūsta par Baložu kūdras fabrikas iecirkni. 60. - 80. gados turpinās pavisam neliela apjoma kūdras ieguve Salaspils kūdras fabrikas apkaimē.
"Zem kūdras slāņa atradās daudz resnu priežu celmu, atraktie celmi bija tumši brūni, spīdīgi un nemaz nebija trūdējuši. Šos celmus strādājošie drīkstēja nest mājās malkai, taču ne katram "Ulmaņa laiki" bija ziedu laiki, strādnieki nesa līkām mugurām uz pat līdz 3km attālām dzīves vietām. Fabrika beidza darboties, jo izbeidzās augstvērtīgais skūdras slānis." K. Vērmanis
Līdz slēpnim var nokļūt sausām kājām, bet lietainā laikā var gadīties....visādi...
Patīkamu pastaigu un veiksmi meklēšanā!