Latvijas Valsts radio un televīzijas centra pirmsākumi meklējami 1924. gadā, kad Satiksmes ministrijas Pasta un telegrāfa virsvaldes sastāvā izveidoja Radiocentrāli. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Latvijā tika izstrādāts radiofikācijas plāns, kas paredzēja būvēt trīs raidstacijas – Rīgā, Madonā un Kuldīgā. Pirmais raidītājs tika izbūvēts 1925. gadā Rīgā, Galvenā pasta ēkas 4. stāvā. Saskaņā ar radiofikācijas plānu 1932. gadā atklāja raidstaciju Madonā, bet Kuldīgas raidstaciju ekspluatācijā nodeva 1934. gada 6. decembrī.
Kurzemes raidītāju izbūvēja 4 km attālumā no Kuldīgas, pie Kuldīgas – Skrundas šosejas. To projektēja un būvēja Latvijas speciālisti. Pētniecības darbos piedalījās Latvijas radiofonijas pamatlicējs Jānis Linters. Raidstacijas ēku projektēja arhitekts Dāvids Zariņš, kas bija projektējis arī Rīgas Galvenā pasta ēku. Raidītāja būvi vadīja Latvijas radiofonijas galvenais inženieris Harijs Bauers. Kuldīgas raidstacijas pirmais priekšnieks bija inženieris Kārlis Lielbriedis, kurš bija strādājis arī Madonas raidstacijas darba sākšanā. Sākotnēji Kuldīgas raidītājs strādāja ar 20 kW jaudu, bet vēlāk to palielināja līdz 50 kW. Radio programmas raidstacija saņēma no Rīgas, izmantojot telefona līnijas.
Otrais pasaules karš pārtrauca Kuldīgas raidstacijas darbību, un kara beigās vācieši raidītāju demontēja un mēģināja izvest no Latvijas, bet tālāk par Liepāju tā arī netika aizvests. Lai gan pati Kuldīgas raidstacija, vācu karaspēkam atkāpjoties, netika iznīcināta, tomēr tās darbību atjaunoja tikai 1954. gadā, kad sāka raidīt Latvijas radio 1. programmu.
1954. gadā aizsākās televīzijas laikmets Latvijā, kad 6. novembrī Rīgā notika pirmā televīzijas pārraide, un Kuldīgas vārds ir saistīts arī ar televīzijas pirmsākumiem, jo Kuldīga bija nākamā vieta pēc Rīgas, kur tikai četrus gadus vēlāk, t.i., 1958. gadā, uzstādīja raidītāju, kas translēja televīzijas pārraides. Pirms tam notika priekšdarbi, lai nodrošinātu televīzijas translāciju – tika uzbūvēts jauns tornis un izbūvēta radioreleju līnija maršrutā Rīga – Kuldīga ar starpstacijām Tukumā un Sabilē. Šobrīd rietumu virzienā ir nomainītas jau četras aparatūras paaudzes. Pēc 1991. gada, kad valstī notika pārmaiņas, arī uzņēmumā kopumā tika veikti daudzi un dažādi pārkārtojumi, kas saistīti ar raidošo iekārtu līdzekļu rekonstrukciju. Kopš 1999.gada Kuldīgas raidstacija tika pārdēvēta par Kurzemes radio un televīzijas staciju vadības centru.
Teksts no Viļņa Lejas 2001. gadā izdotās grāmatas "Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata":
Es un mana ģimene dzīvojām Kuldīgas raidstacijā, abi ar sievu šeit strādājām. Tas bija 13. janvāra agrs svētdienas rīts, kad mūsu ģimene mierīgi gulēja, bet pulksten 5 atskanēja telefona zvans. Zvanīja raidstacijas priekšnieks un sacīja, ka Lietuvā omonieši jau ieņēmuši televīzijas ēku un ka tas ļoti drīz varētu notikt arī pie mums, jo raidstacija ir stratēģiski svarīgs objekts. Viņš ieteica sievu un bērnus aizvest pie radiem un pašam nekavējoties atgriezties. Tā arī darīju. Savācām drēbes kādam laikam, un es aizvedu sievu un bērnus uz laukiem pie sievasmātes, lai pats tūdaļ pat atgrieztos dzīves un darba vietā.
Nākamajā dienā jau cilvēki tika aicināti braukt ar smago tehniku uz šo svarīgo objektu. Pirmie, kas atbrauca, bija no tagadējā Padures pagasta. Uz Kuldīgas raidstaciju sabrauca cilvēki no visa rajona, kopā ap 700 cilvēku. Neviens no atbraukušajiem nedomāja, ka tas viss tā ievilksies. Sabiedriskās ēdināšanas kombināti piegādāja smalkmaizītes un tēju vairākas reizes dienā, kā arī siltas pusdienas. Visapkārt raidstacijai tika kurināti ugunskuri, jo ārā bija diezgan auksts. Visu nakti cilvēki sēdēja pie ugunskuriem, runāja, šad un tad arī dziedāja. Vienā no brīvajiem dzīvokļiem tika ierīkota ambulance, vēl citā — telpa, kur skatīties televīziju. Neticama kopības izjūta! Katru vakaru TV "Panorāmas" laikā smago tehniku iedarbināja, jo ārā bija ļoti auksts, un no dažām mašīnām tika izlaists ūdens, lai nesasaltu. "Panorāmas" laikā Padomju armija kaut kādā veidā traucēja programmas retranslēšanu; cilvēki laukos slikti redzēja "Panorāmu" un domāja, ka šie traucējumi radušies no tehnikas sildīšanas pie raidstacijas, bet tas nebija no tā.
Kad Rīgā notika apšaude, bija diezgan baisi. Bet, par laimi, līdz šejienei omonieši nenonāca. 21. un 22. janvārī atkal smagā tehnika tika iedarbināta. Ne lai to sildītu, bet pēc vairāk kā nedēļu ilgas raidstacijas sargāšanas dotos uz savām mājām.
Mēs ar ģimeni šeit dzīvojām jau deviņus gadus. Pēc manas pirmās meitas piedzimšanas iestādījām ābelīti netālu no raidstacijas galvenās ēkas. Mēs to nosaucām par Ventspilnieci, jo meita piedzima Ventspilī. Barikāžu laikā cilvēki par tuvu ābelītei kurināja ugunskuru, un cieta viena tās puse. Bet tagad tā ir atsākusi ražot. Vairākas reizes pēc 1991. gada barikādēm ir notikuši atceres pasākumi pie Kuldīgas raidstacijas (tagad — Radio un televīzijas centra). Diezgan līdzīgi — ar karstu tēju, smalkmaizītēm, atmiņu stāstījumiem. Diemžēl uz šiem atceres pasākumiem ar katru gadu ierodas aizvien mazāk cilvēku. Un arī šī saliedētība — vienam mērķim — ir zudusi.
