Pareizticīgo draudze Alojā ar Rīgas bīskapa Filareta (Gumiļeva) svētību dibināta 1846. gada 31. augustā. Tas bija laiks, kad no 1845. līdz 1848. gadam 700 Alojas luterāņi pievienojās Pareizticībai. Sākotnēji (līdz 1917. gadam) draudze reģistrēta kā Stakenbergu draudze, jo tā atradās Stakenbergu muižā. Draudzē bija cilvēki no tuvākas un tālākas apkaimes muižām.
Sākotnēji draudze uz dievkalpojumiem pulcējās “Murķeļu” mājās, kas atradās versts attālumā no Vilzēnu muižas. Tur vienā telpā tika iekārtota baznīciņa, tā bija neliela, tāpēc jau nākamajā gadā Eihenangernā (tagadējā Alojā), 12 verstis tālāk, uz Stakenbergu muižai piederošās zemes pēc Livonijas guberņā pieņemta tipveida projekta sāka celt koka baznīcu. 1848. gada 16. oktobrī jaunuzcelto baznīcu pieņēma Garīgo lietu pārvalde un 24. oktobrī to iesvētīja par godu Kristus Piedzimšanai.
Koka baznīcu 1891. gadā nācās nojaukt, jo pastāvēja draudi, ka tā var sabrukt. Jaunu mūra dievnamu pēc latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projekta no laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem bizantiešu stilā uzcēla 1895. gadā un iesvētīja 1895. gada 8. oktobrī par godu Kristus Piedzimšanai. Ceļa pretējā pusē reizē ar baznīcu tika uzcelta priestera māja (“Priesteri”, saukta arī par Priesteru muižu vai Mācītājmuižu) un skolas ēka (tagadējie “Vecpriesteri”).
Visa draudzes dokumentācija diemžēl gājusi bojā ugunsgrēkā 1991.gadā. Zināms, ka pēc Otrā pasaules kara Kristus Piedzimšanas draudze no jauna reģistrēta 1945. gadā, bet dažus gadus vēlāk, 1949. gada 25. septembrī, slēdzot līgumu ar Alojas pagasta Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteju, draudze saņēmusi lietošanā baznīcas ēku un liturģiskos priekšmetus.
Tolaik un vēl 1979. gadā dievnamu rotājušas 11 svētgleznas ikonostasā, 3 liela izmēra ikonas pie luktas, 6 vidēja lieluma ikonas un 35 mazākas ikonas. No visām 55 ikonām neskarta saglabājusies tikai viena – Svētās Trijādības ikona virs ikonostasa, trīs ikonas tika barbariski bojātas, bet pārējo likteni var tikai minēt.
Kādreiz Alojas dievnamā skanējuši pieci zvani, taču kara laikā četri no tiem noņemti pārkausēšanai. Tā kā piekto, vislielāko zvanu, nekādi nebija izdevies noņemt, tas pirms dievkalpojumiem skan vēl šodien, tā balsi tagad papildina līdzās iekārts mazāks zvans. Drīz pēc neatkarības atgūšanas baznīcā pa izsisto logu bija ielīduši laupītāji un izgriezuši no rāmjiem oriģinālās ikonas. Tās bija aizsegtas ar linu drānu, tāpēc tāds postījums uzreiz pat netika pamanīts.
Draudzes dzīve oficiāli atjaunojusies tikai 2007. gadā. Nepieciešamāko ziedojuši vietējie cilvēki, pašvaldība, bet visvairāk palīdzējusi Limbažu pareizticīgo draudze. Cilvēki no Limbažiem veica remontu zvanu tornī, nomainīja tam bojātās daļas, nokrāsoja kupolus. Izzāģēti brikšņi, vairāki koki, saremontēti vārtiņi, lai par dievnamu ceļa malā priecātos katrs ceļa gājējs.
Slēpnis ir hermētiska pārtikas kārba, kas satur viesugrāmatu, zīmuli un tā asināmo.