Āžu stāvakmens atrodas Āžos, aiz pagrieziena uz Āžu kapiem, Nevejas - Āžu ceļa labajā pusē (apm. 65 metrus no šī ceļa), kopta lauka vidū.
Nesagatavotam apmeklētājam tas varētu likties parasts, ne pārāk liels (1,9 m augsts, apkārtmērs 4,8 m), ne pārāk iespaidīgs (šur tur apsūnojis, nelīdzens) akmens, turklāt vasarā diezgan ieaudzis nātrēs, ogulājos u.c. augos.
Bet S.Rusmaņa, I.Vīka grāmatā "Kurzeme" (1993.g.) var lasīt sekojošo: "eventuāla sena kuršu un lībiešu robežzīme", "Iespējams, megalītiskās kultūras piemineklis - vienīgais saglabājies akmens no izpostītas senču svētvietas, kas iezīmējusi arī Zilo kalnu kraujas loka ģeometrisko centru", "pret Z vērstajā vertikālajā plaknē redzams aplis, iespējamas senu zīmju pēdas. Atradies seno ceļu krustojumā. Starp Āžu stāvakmeni un tagadējo ceļu birzīte, kurā sagrūsti svētakmeņi, kas atradās ap stāvakmeni."
Tā ka akmens patiesībā varētu izrādīties daudz dižāks, nekā pirmā brīdī var šķist.
Tāda informācija atrodama internetā.
Savukārt dabas pētnieks Guntis Eniņš savā grāmatā "Nezināmā Latvija" raksta:
...Šis akmens izslienas stateniski virs zemes kā nolūzuša dižkoka stumbenis 1,8 m augstumā. Akmens ir četrstūrains strups bluķis ar stipri noapaļotām, bet tomēr robainām šķāutnēm, sasvēries par 10 grādiem no savas vertikālās ass. Vareno akmens bluķi slīpša slānojumā šķērso vairākas koši sarkanīgas joslas...
Akmens ir ainavisks, jo no ceļa labi saskatāms klaja lauka vidū. Jaunākajos laikos tiek daudzināta teika, it kā šis stāvus stāvošais akmens bluķis iezīmēji lībiešu un kuršu zemju robežu. Par tik varenu lībiešu-kuršu robežas atzīmēšanu gan jāšaubās, bet iespējams, ka akmens uzstādīts viduslaikos citu kungu robežai. Latvija Universitātes profesors Jānis Cepītis 2002. gadā akmens robainajā virspusē saskatīja 5 nelielas, ap 5 cm platas, lēzenes iedobītes. Ja šos robainos iedobumus veidojuši cilvēki, tad akmens kultūrvēsturiskā vērtība simts reizes pieaug un tas jāieskaita bedrīšakmeņu kategorijā kā senais kultakmens.
Ar akmeņu un āderu jušanas enerģijām apveltīties cilvēki apgalvo, ka viņi ap akmeni sajūtot bijušo senču svētvietu, kas izpostīta, un tās akmeņi sastumti 50 m attālajā mežiņā, kur redzami vēl tagad.
Saskaņojot ar zemes īpašniekiem 2010. gada vasarā tika veikti akmens zemzemes daļas izpētes darbi. Tika izrakti 2 šurfi akmens pretējās pusēs, 105 cm un 145 cm dziļumā. Tika sasniegts akmens gals. Zeme akmens apakšā nebija sablīvēta, bet irdena. Tagad varam novērtēt visu akmens garumu - virszeme 1,8 m un zemē 1,4 m. Kopā 3,2 m. Pēc šiem rezultātiem droši var vērtēt, ka akmeni vertikāli uzstādījuši cilvēki. Ja ticam, ka bedrītes iedobis senais cilvēks, tad Āžu stāvakmens ir uzlikts vismaz pirms 1000 gadiem.
Ņemot vērā abus šos faktus, varam secināt, ka šis būtu saucams par Latvijas pirmo menhīru.
Slēpnis ir parasta PET sagatave, sākotnēji satur viesgrāmatu un rakstāmo.