Dotajās koordinātēs slēpnis neatrodas!
Par sevi. Mans vārds ir labi pazīstams pasaulē. Manu vārdu ir apdzejojuši gan H. Heine, gan M. Ļermontovs. Slavenais krievu mākslinieks I. Šiškins mani uzgleznoja jau tālajā 1890. gadā. Mans vārds ir iemūžināts arī kino pasaulē. Pirmā krāsainā filma, kas uzņemta dabā ASV 1936.gadā, ietver manu vārdu. Kirgīzu kino režisore un scenāriste D. Tilepbergenova uzņēmusi filmu ar manu vārdu. Manā vārdā nosaukta pilsēta ASV, kurā atrodas kino muzejs. 1975.gadā izdots dziesmu krājums ar manu vārdu, kurā apkopotas dziesmas no filmām un kuru iedziedājuši Lorels un Hārdijs. Krājumā ir arī man veltītā dziesma, kas sarakstīta jau 1913.gadā. Arī latviešu komponists E.Dārziņš man veltījis simfonisku gleznu, taču pēc apsūdzības plaģiātismā 1908.gadā to iznīcināja, tāpēc tagad tikai varu cerēt, ka tās zudušā partitūra reiz pavisam neticami atradīsies. Manā vārdā nosaukta kauja 1.Pasaules kara laikā, kas norisinājās starp Austrālijas un Jaunzēlandes armijas korpusu un Osmaņu impēriju 1915.gada 6.- 10.augustam.
Ceru, ka sapratāt, kā mani sauc. Mans vārds ir norāde ko meklēt.
Kur mani meklēt? Vienā frāzē atbildot uz šo jautājumu, varu tik nodziedāt– pie jūras dzīve mana, tāds liktens man ir lemts. Mana ikdienas dzīve ietver noteiktu rutīnu – varu vērot, kā Mērsraga ostā lepni iekuģo kuģi un ar vieglu vēju burās ieslīd jahtas. Blakus man vīri un dažreiz sievas Bugurenē makšķerē zivis, cerot noķert varbūt arī zelta zivtiņu. Vasarās varu redzēt, kā no Jēgerlejas puses uz pludmali dodas saules alkstošie. Varu sadzirdēt arī koncertus. Kādreiz vēl tālajos laikos, kad vietējie turēja govis, tās bija manas ikdienas sabiedrotās. Līdz 2006.gadam te ganījās savvaļas govis. Mana dzīve rit vienā no retākajiem un apdraudētākajiem biotopiem Latvijā- piejūras pļavā.
Nu, ko, uz tikšanos!
P.S. Ceļš pie manis, izņemot vasaru, nav viegls, tāpēc ekipējumā paņemiet zābakus, lai kājas siltas!
