Iedomājies - Tu ej pa mežu, sāk satumst, kaut kur netālu atskan ūpja balss un Tu skaidri zini ka vēl gaismai esot redzēji pie upītes lielā lāča pēdas. Paliek ļoti neomulīgi un pat baisi. Bet pēkšņi starp mežonīgo kārklu, eglīšu un krūmu biezokni Tu redzi gaismiņu un sajūt ugunskura smaku. Tu izej nelielā meža ielokā, kur pie liela akmens ietuntulējies siltā kažokā un uzvilcis ausainīti sēž vīriņš, blakus deg ugunskurs un varas silta tēja. Tu apsēdies blakus, iedzer tēju, un Tevi pārņem drošības sajūta, Tu esi gatavs sēdēt ar viņu kaut visu nakti pat nerunājot, jo klusumā mežā ir daudz ko dzirdēt. Ar pirmo saules staru Tu piecelies un projām ejot atstāj vīriņam dažus grašus kā maksu par uzņemšanu. Bet vīriņš klusi sēž pie ugunskura un ik pa brīdim piemet malku, jo tādu klejotāju kā Tu vēl ir daudz pasaulē...
Var būt Tev, slēpnotāj', palaimēsies, un Tu arī satiksi vīriņu. Noteikti pasēd ar viņu un atstāj grasi par viņa laipnību.
