mcenroy: Rūpīgi izpētījis vilcienu sarakstu, dons Diego uzcēla mēteļa apkakli un nesteidzīgi sāka soļot tilta virzienā — laika bija pietiekami. Bija drēgns piektdienas vakars, sniga kā pa lieldienām un dons Diego arī jutās mazliet nomākts. Lai mazliet kliedētu drūmo prātu, dons aizkūpināja cigāru. Pagājis garām atkritumu konteineriem, viņš uz dzelzceļa uzbēruma pamanīja kādu tumšu stāvu. “Hm,” dons pie sevis apmierināti nomurmināja “kā pēc plāna, viņš ir precīzs.” un pielika soli, lai pie tilta nonāktu reizē ar tumšo stāvu.
Donam jau pirms kāda laika bija radušās aizdomas, ka viens no viņa caporegimes — Hosē Ignasiass, spēlē netīru spēli, un ir kļuvis par policijas ziņu pienesēju. Aizdomas apstiprinājās ievācot šādas—tādas ziņas un pastiprināti viņu novērojot, atklājās ne tas vien. Donam vairs nebija divu domu, no Hosē jāatbrīvojas, un jo ātrāk, jo labāk. Izsekojot Hosē izrādījās, ka viņš ir atklājis dona slēptuvi uz tilta, tātad visticamāk par to ir informēta arī policija. Tajā pat dienā dons Diego sazvanīja Hosē un sarunāja tikšanos vakarā uz tilta. Hosē par šādu dona rīcību nebrīnījās — dons parasti par īpaši svarīgiem uzdevumiem informēja tiekoties neuzkrītošās, nomaļās vietās.
Tātad, tumšajā vakarā abi tēli tuvojās tiltam. Arī Hosē jau bija pamanījis donu, un apstājās pirms tilta, lai to pagaidītu. Satiekoties tie sarokojās, un dons pamāja uz tilta pusi “Iesim”, viņš klusu noteica, “rekur uz tā balkoniņa varēsim neuzkrītoši parunāt”. Hosē droši, neko nenojaušot, sekoja donam uz balkona pusi. Uz balkona dons izvilka no kabatas etviju, un piedāvāja Hosē vienu no saviem smalkākajiem Kubas cigāriem. Hosē paņēma vienu tīri pieklājības pēc, lai nesadusmotu donu. Tālumā skanēja vilciena taure. Dons aizkūpināja apdzisušo cigāru un izpūta kuplu dūmu “Tātad tu, Hosē, zini par šo slēptuvi?” dons izvilka no balkona šķirbas noslēpto maku. Hosē mulsi pasmaidīja un nodūra acis. “Jā, nav smuki, Hosē, nav smuki tā rīkoties. Tu taču varēji vienkārši atnākt pie manis un mēs būtu visu sarunājuši, bet nē, tu rīkojies man aiz muguras.” Dons Diego runāja klusi, bet intonācijā, kas nepieļauj iebildumus. Atkal atskanēja vilciena taure, pavisam tuvu, vilciens jau dimdēja pār tiltu un Hosē acis šausmās ieplētās...
Vilciens pazuda aiz līkuma, un dons Diego iebāzis maku kabatā, aizsoļoja atpakaļ uz Carnikavu.
Šī slēptuve vairs nebija droša.