Rīgā ir tikai dažas ielas, nosauktas par godu kādiem vietējiem iedzīvotājiem – piemēram, Imantā ir Eduarda Šmita iela – tur atradās viņa dibinātā fabrika. Iļģuciemā (es ar to saprotu vēsturisko Iļģuciemu, nevis oficiāli noteikto apkaimi, jo Dzirciemam kā apkaimei atdeva krietnu gabalu vēsturiskās Iļģuciema-Nordeķu teritorijas, kaut gan tā ir jaunāka, “makslīgāk” veidota apkaime) arī ir viena tāda toponīmikas pērle – Vilhelma Kreslera iela. Vilhelms Kreslers esot bijis domnieks, un skaista ēka Grodņas un Buļļu ielas stūrī it kā ir bijusi viņa savrupmāja, bet vairs neko par viņu es pastastīt nevaru.
Bet šis stāsts ir vispār par kaut ko citu. Diemžēl pērnajā vasarā (2020. gadā) viss izmainījās ļoti negaidīti tieši tad, kad es jau biju sākusi domāt par to, ka būtu jauki šeit izveidot slēpni. Tāpēc svarīgs spoileris, kaut gan tā ir vairāk cerība izlabot jūsu iespaidus: vēl pirms dažiem mēnešiem viss šeit izskatījās citādi, daudz skaistāk, un bija neticami zaļš! Lūdzu, apskatiet bildes, lai to redzētu, ja neesat paši redzējuši agrāk. Bet arī šo izmaiņu dēļ man ļoti gribas par šo vietu pastāstīt, jo es tiešām satraucos par tās tagadni un nākotni. Un šai vietai tiešām ir ļoti interesanta un krāsaina, pat krāšņa pagātne!
Latviešu valodā it kā nav labas atbilsmes krievu vārdam пустырь, bet šī vieta īstenība jau vairākus gadus izskatās tieši tā: diezgan liela tukša vieta blakus dzīvojamai zonai, turklāt skaidrs, ka kaut kas tur taču agrāk bija. Aiz žoga (kuru nojauca vasarā) sākumā arī daudz nevarēja redzēt, un paslēpto eju, pa kuru varēja iekļūt apžogotajā teritorijā, es atradu jau ne tik sen. Vismaz man tas tiešām ilgi interesēja: bet kas, kas tad tur bija??? Ziņkārības dzīta, es beidzot iedziļinājos interneta un periodika.lv dziļumos... un tiešām kaut ko atradu! Kaut kas fantastisks tur bija, turklāt gandrīz 100 gadus!
1905. gadā šeit tika dibināta dārzniecība, bet it kā jau 19. gadsimtā beigās kaut kāds dārzs te jau bija – Grodņas ielu sākotnēji sauca par Dārza ielu; 1885. gada kartē tā ir atzīmēta kā Garten Str., un blakus ir redzama zaļa zona. 1912. gadā dārzniecību izpirka Julijs Ribelis (1879-1936), kas bija viens no tā laika talantīgākajiem dārzniekiem. Un tā sākās šīs vietas īstais veiksmes stāsts: līdz 40 siltumnīcas, 60-100 nodarbināti cilvēki... Uzņēmums kļuva par vienu no labākajiem Rīgā un pat Latvijā: dārzniecība piedalījās prestīžās izstādes, un Vecrīgā divos veikalos pārdeva (vēlāk vienu no tiem pārcela uz Brīvības ielu) skaistus ziedus no Ribeļa dārzniecības. Pieprasījums pēc Ribeļa produkcijas bija tiešām liels.
1924. avīze “Segodņa” publicē reportāžu par vizīti uz dārzniecību (krieviski), kur apraksta gan fantastiskus laurus pie ieejas (starp citu, no Ribeļa lauriem veidoja skaistu aleju Raiņa atdusai), gan siltumnīcas ar dažnedažādām rozēm un krizantēmām. “Rožu šeit ir neticami daudz… 60-70 tūkstoši”. “Latvijas tirgotājs” 1929. gadā sauc to par “Latvijas vislielāko un modernāki ierīkoto dārzniecību” un apraksta, ka siltumnīcās pat februārī aug rozes. "Atpūtā" (nr. 291 no 1930. gada 30. maija) publicē tekstu par viesošanos pie Ribeļa, kur viņš stāsta, ka šī dārzniecība patiesībā pastāvot jau 85 gadus un esot visvecākā Rīgā. Sarunā viņš piemin arī savas biogrāfijas faktus: piemēram, viņš pavadīja kādu laiku Pēterpilī kā māceklis pie Eilersa (un Eilerss, starp citu, tolaik bija viens no labākajiem Krievijas impērijas galvaspilsētas dārzniekiem, un viņa karjera bija iespaidīga). Jauki, ka šajā rakstā publicēja arī Ribeļa fotogrāfijas.
Padomju laikā dārzniecību, protams, reorganizēja un pakļāva to Rīgas dārzu trestam kā 1. dārzu Rīgas 1. Apvienotās dārzniecības sastāvā. Rozes no dārzniecības veda uz Vissavienības izstādēm. Diemžēl periodikā 60.gados jaunumi par dārzniecību pamazām pazūd, bet ir zināms, ka vēlāk dārzniecība bija pakļauta jau “Rīgas zieds” uzņēmumam, kam, diemžēl, jau nebija tādu sekmju stāsta. Ir zināms, ka uzņēmums kādā veidā izdzīvoja vēl diezgan ilgi, un siltumnīcas labi atceras vietējie, un pat to paliekas vēl varēja saredzēt pirms nesenas nojaukšanas.
Kas notiks ar šo vietu nākotnē - man pagaidām nav ne jausmas, bet šis stāsts, manuprāt, ir svarīga lappuse Iļģuciema un Rīgas dārzniecības vēsturē.
UZDEVUMS:
Slēpnis NEATRODAS dotajās koordinātēs.
Pie norādītās vietas jāatrod elektrības skapis, uz tā ir četrciparu skaitlis ABCD.
Lai atrastu slēpni, jāveido šāda projekcija: (C^2 + A - D) metri un (A*B*C - A*B - B) grādi.
Lūdzu, esiet uzmanīgi no garāmgājējiem! Parasti tur ir viegli palikt gandrīz nepamanītiem, bet dažreiz (it īpaši jaukā laikā un nedēļas nogalē) garāmgājēju var būt diezgan daudz.
NB: tiem, kas paspēs vēl līdz īstas ziemas beigām, būs iespēja apskatīties kādu jauku objektu tieši dārza teritorijā! Ticiet man, citā laikā tur tagad nav ne tikai tik skaists balts klajums, bet principā ir dubļaini un ne īpaši patīkami.